nokraukšķēt
nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,
1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;
2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt
1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]
Avots: ME II, 801
1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;
2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt
1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]
Avots: ME II, 801