nokrausīties

nùokr̀usîtiês ^2, abfallen (von den Hacheln der Gerste): mieži tâ nuobrieduši, ka paši nuo sevis nuokrausījusies, t. i. nome̦tuši akuotus Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 801