nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804

I nùokũlât: auch AP.; kad pļavā zāle ve̦ca paliek, tad pļava ir nuokūlājuse Ramkau. sīpuoli galīgi nuokūlājuši (izdzeltējuši) Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

3) nuokūlājies zirgs Vank., ein mageres, mit langem Haar bewachsenes Pferd.
guovis bija nuokūlājušās un vājas Vanagu ligzda 203.

Avots: EH II, 58

‡ II nùokūlât "?": man tē̦vu nuokūlāj[a] Tdz. 37609.

Avots: EH II, 58