nùolàupît, tr.,

1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;

2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.

Avots: ME II, 808

nùolaupît, tr., abschälen; aufessen: viņš visu nuolupījis Lin.

Avots: ME II, 813

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61