nùolùgt, tr.,

1) abbitten;

2) herabbitten:
nuolūdz mani nuo kumeļa VL. nedzen dievu kuokā; pēc ne lūgdams nenuolūgsi. Refl. - tiês,

1) abbitten:
gribēja tē̦vam atspītēt, kamē̦r tas nebūs nuolūdzies Purap.;

2) sich erbitten:
nuo dieviņa nuolūdzuos divi lietas, kā vajaga BW. 11089.

Avots: ME II, 813

nùolùgt,

1): für einen andern (ab)- bitten:
ve̦cais bij nuolūdzis tiesas vīrus;

2): hinter "nenuolūgsi" ME. II, 813 zu ergänzen "Janš. Mežv. ļ. I, 250"; ‡

3) n. dievu od. dieva, zu Gott beten
(perfektiv): jis vu˙sad (immer) dieva nuolūdza, tad ēda Liepna. n. dievu par māti Orellen. Refl. -tiês, ‡

3) zu Gott beten:
nuosalūdz kai par nuomirušu Pas. XV, 152.

Avots: EH II, 64