nùomigluôt, tr., intr.,

1) benebeln,
(nùomiglâties Ahs. n. RKr. XVII, 42), sich benebeln: šuorīt mans vainadziņż ze̦lta miglu nuomigluojis BW. 24617 (Var.: ze̦lta miglas nuomigluots 27947). [trīs gadiņi tā pļaviņa zilu miglu nuomigluoja BW. 34714, 3];

2) zu Wege, fertigbringen:
par trīs gadi cimdu pāri kâ migluot nuomigluoju BW. 7284.

Avots: ME II, 820

nùomigluôt, ‡

3) = ‡ nuomiglât Seyershof.

Avots: EH II, 68