nùominêt, tr., Gott anrufen, feierlich versprechen, geloben, sich fest vornehmen: uozuols dievu nuominēja (Var.: dievuojās, zvērējās) saulei saknes nerādīt BW. 2799. tautietis dievu nuominēja, sakās vairs negaidīt! BW. 7410. So auch nuominēt dieva vārdu. nuo visa, kas riebīgs, es nuominēju reiz atteikties Plūd.

Avots: ME II, 820

nùominêt, ‡

2) sagen, sich äussern, bemerken:
"kur tādā burzā atrast zagli ...", Ķirmgrauzene nuominēja Janš. Dzimtene I, 414.

Avots: EH II, 68