nonāvēt

nùonâvêt, [nùonāvīt Glück Matth. 27, 1], nùonâvinât [Bers.], töten, umbringen: bē̦rnus. sle̦pkavu māja, kur nuonāvina cilvē̦kus LP. VII, 28. Refl. - tiês, sich töten, sich entleiben: viņš bij uz staļļa augšas nuonāvējies Aps.

Avots: ME II, 824