nùoplãtît, [auch nùoplatît], tr., ausbreiten, aufsperren: saimnieks nuoplātīja ruokas vien LP. VII, 787. viņš tik nuoplātīja muti Latv. [kundze par tādu neatlaidtbu nuoplatīja ruokas De̦glavs Rīga II, 1, 452.]

Avots: ME II, 830

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75