nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.

Avots: ME II, 835, 836

nùopuõstît (so und nicht mit -pùo- zu lesen!), ‡ Refl. -tiês Frauenb., verenden, krepieren: man nakti nuopuostījies labakais zirgs.

Avots: EH II, 79