nùosvètît, tr.,

1) abfeiern:
svē̦tkus;

2) segnen, den Segen sprechen [auch im Sinne von "durchschimpfen"):
palmu zarus baznīcās nuosvēta Etn. II, 52.

Avots: ME II, 864

nùosvètît,

2): nedzirdēja ... stāvu dūkšanas ... gulēja kâ nuosvētīta ("?") Vanagu ligzda 152. slimnieks guļ kā nosvētīts (nach der Kommunion)
Lubn. māte bērnu krietni nosvētīja (= sabāra) AP., Hasenp., Heidenfeld., Jürg., Kegeln., Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 94