nùoturêt [li. nuturėti], tr.,

1) an-, zurück-, festhalten:
arklu, asinis. kâ bij man dzē̦rušam nedzē̦rušu nuoturēt? BW. 19956. aiz gruožiem nuoturēju bāleliņu kumeliņu 26676. nevarēju bagatību nuoturēt Kav. kaut dievs vēl nuoturē̦tu laiku tādu, wenn Gott noch das Wetter so anhalten liesse;

2) abhalten, feiern
(perfektiv): bē̦rnu, sēdi, dievvārdus, launagu, kāzas, tirgu. beidzamuo maltīti brūtgāna mājās nuoturējuši BW. III, 1, 101. skuoluotājs nuotur derībās III, 1, 72, pātarus 73. nuoturēja bagātas kāzas Etn. II, 175;

3) auffüttern:
zirgs, labi nuoturē̦ts, skrien kâ ārprātā LP. VI, 897;

4) nuoturēt par, ansehen, halten für:
vīrs, nuoturē̦dams ve̦lnu par izdzisušu... LP. II, 64. Refl. -tiês, sich zurück-, enthalten, standha1ten, anhalten: viņš prata nuoturēties savās ruobežās B. Vēstn. es nevarēju nuoturēties, uz viņu neskatījies. laiks nuoturējās sauss Kaudz.

Avots: ME II, 878, 879

nùoturêt,

1): n. (= pieturēt) zirgu Pas. XV, 173; nuoturams, schamhaftig (bibl.)
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

2) stehen bleiben:
daskrien jis da tinienes ... i[r] nuozatur Pas. IV, 403 (aus Welonen).

Avots: EH II, 103