nùovārît, tr., abkochen: ūdeni, uolas, vēžus. viņi sarkanuo dzīparu nuovārīja RKr. VII, 34. Refl. -tiês;

1) abkochen
(intr.): ūdens jau nuovārījies;

2) brodeln, abplärren, unmässig schwatzen:
tas iegāzies, ka nuovārījies vien, lielā, ve̦cā uozuolā LP. III, 105. Subst. nùovārĩjums, das Abgekochte, die Abkochung, der Absud; nùovārîšana, das Abkochen; nùovārîtãjs, wer abkocht.

Avots: ME II, 884

nùovārît, ‡

2) abprügeln:
rijniekam nuovārīja muguru sešdesmit kuokiem Kaudz. Izjurieši 201. Refl. -tiês,

2): cūkas nuo ceļa zemē, purvā iekšā, ka nuovārās vien Pas. VIII, 91; ‡

3) kochend (siedend) sich vermindern:
ēdiens ... nuovārījies Pas. XIII, 45.

Avots: EH II, 106