nùoval˜kât, tr.,

1) einige Zeit tragen:
es ilgi nuovalkāju savu zīļu vaiņaciņu BW. 8514, 1;

2) ab-, vertragen, abnutzen:
drēbes, apavus. Refl. -tiês, sich abnutzen: nuovalkājas acis Duomas II, 867.

Avots: ME II, 882

nùoval˜kât, ‡

3) viņš ir divus saimniekus nuovalkājis, er hat bei 2 Bauern gedient, hat 2 Bauern (Arbeitgeber) überlebt Pernigel.

Avots: EH II, 105