novietot
nùovìetuôt,
[nùovietât LKVv.],
hinplacieren, unterbringen, wegstellen: stādus nuovietuo vē̦sajās mājās Konv.
2 1074;
nuovietuot traukus Vēr. II, 1096. Refl.
-tiês, sich hinstellen, sich unterbringen: dzenis nuovietuojies pie stāvā stumbra MWM. VI, 946.
Avots: ME II,
889