nùovilˆnît, nùoviļˆņuôt, intr., dahinwogen, eine Weile Wellen werfen: viņš nuovēlās nuo kalniņa, mati vien nuovilnīja. gliemežu dīķis laistījās viņa staruos, reizu reizām nuovilnīdams, kâ kad pa apakšu zivtiņa skrietu Latv. Refl. -tiês, eine Zeit wogen: uguns nuovilnījusēs vien Etn. lI, 9. rudzu druva ik˙reizes nuoviļņuojās, kad vējiņš pāri pūta MWM. VIII, 414.

Avots: ME II, 887

I nùovilˆnît,

1): šis tūlīt ... pruom, ka mati vien nuovilnījuši Anekd. IV, 421; ‡

2) "?": niedrē kāru vainadzeņu; labāk viļņi nuovilnītu, nekai tautas rūdinātu Auleja; ‡

3) n. gaŗām PS., hochmütig vorbeigehen.

Avots: EH II, 107

‡ II nùovilnît,

1) eine Zeitlang an den Haaren reissen
Lubn., Sessw.: n. puiku;

2) zerzausen
AP.: suns kaķi nuovilnīja.

Avots: EH II, 107