nodaba
nuõdaba,
1) das Naturell, die (natürliche) Eigentümlichkeit:
pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84;
2) die Abgesondertheit, Verschlossenheit
Spr.; savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: tas suoļuo uz mājām nuopietni savā nuodabā LP. VII, 332. es eimu savā nuodabā Tals. klusu savā nuodabā dziedāt Vēr. II, 1162. [duomāt savā nuodabā U., bei sich denken.] es biju savā nuodabā nuogrimuse savās duomās Poruk.
Avots: ME II, 771
1) das Naturell, die (natürliche) Eigentümlichkeit:
pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84;
2) die Abgesondertheit, Verschlossenheit
Spr.; savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: tas suoļuo uz mājām nuopietni savā nuodabā LP. VII, 332. es eimu savā nuodabā Tals. klusu savā nuodabā dziedāt Vēr. II, 1162. [duomāt savā nuodabā U., bei sich denken.] es biju savā nuodabā nuogrimuse savās duomās Poruk.
Avots: ME II, 771