Paplašinātā meklēšana

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II ² , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206

lâcis (li. lokỹs [gen. s. lókio], apr. clokis),

1) der Bär;
[lâču mãte U., die Bärin; auch als Schimpfwort für ein dickes Weib. lâcis auzās U., Liebhaber bei der Frau.] Sprw.: nepārduodi ādas, kad lācis vēl mežā. dzīvuo kâ lāča ausī, in Herrlichkeit und Freuden. kuo tu nuo lāča izdabūsi kâ lāča ādu. art, art, ne lāčus vadīt: ar aršanu labāk maizi pelnīs nekâ ar lāča vadāšanu. divi ir lāci veic. nuo vilka mūk, uz lāci krīt. lāci var izmācīt dancuot; kâ ne cilvē̦ku? vai nu lāvi nuokavāt? was für eine schwere Arbeit habt ihr beendet! pašu lāci lāča taukiem smērē, den Dummen bewirtet man auf seine eigene Rechnung. tas kâ lācim zemeņu uoga, von etwas Schmachaftem;

2) oft in Vergleichen: rūc od. rē̦c kâ lācis. bried kâ lācis. krīt kâ lācis uz me̦du. nuoplīsis kâ skrandu lācis. tam spē̦ks kâ lācim. kâ lācīši man zirdziņi BW. 28003;

3) fig., ein plumper Mensch, Plumpsack:
viņš jau tīrais lācis; miega lācis, die Schlafmütze;

4) der Name eines zottigen Hundes;

5) die Trespe Strutteln, so auch das Demin.
lācītis, gew. lāčauzas: izmin gušņas, izmin lāčus Lesten, Kand.;

6) eine aus Hanf bereitete Speise
Etn. II, 136;

7) ein Holz an der hölzernen Gabel der Pflugschar
Rutzau n. Etn. I, 129;

8) lācītis, das Malz,
diegstā e̦suošs iesals Lös. n. Etn. IV, 129;

9) lāci pirkt, ein Spiel
(BW. V, S. 218, U.), bei dem man durch richtige Angabe der in Bohnen ausgelegten Gestalt eines Bärn sich die Bohnen verdienen kann; [lāci dancināt U., zur Kurzweil einen Bärenführer mit dem Bären vorstellen;

10) lācis, der Hemmschuh
Oppek. n. U. - Wegen apr. Tlokumpelk "Bärensumpf" muss man wohl von einer wurzelform tlāk - ausgehen, vgl. Mikkola BB. XXII, 244 f. und Bezzenberger BB. XXIII, 314 und Brückner KZ. XLVI, 207.]

Avots: ME II, 434, 435

‡ ļè̦mpata ² Linden in Kurl., ļe̦m̃pats Siuxt, ein Fetzen; ein abgetragenes (nuoplīsis) Kleidungsstück (ļe̦m̃pats) Siuxt; ļe̦m̃patu ļe̦m̃-patām iet Siuxt, nach allen Seiten wackelnd (schlotternd) gehen.

Avots: EH I, 770

le̦rla, ein abgetragener Rock: le̦rla(s) - nuoplīsis svārks, kam bārkstes apkārt karājas Etn. II, 33.

Avots: ME II, 453

nùočekstêt,

1) verkümmern (intr.)]:
nuoplīsis un nuočekstējis nabags Kat. kal. 1901, 37. [kâ uznāca sausums, tâ auzas nuočekstēja Vank.;

2) im Flüsterton (die Rede) beenden
Vank.]

Avots: ME II, 770

nùodriskis [li. nudrìskęs] Libau, [nuodriškis Für. I], nuodrisis (part. praet.), zerfetzt, zerlumpt: nuodriskis [nuodrisis Autz, Grünh.] un nuoskrandis vīrietis Janš. puikam ar tas svārķelis nuodrisis A. XVIII, 495, [Talsen, Behnen, Kursiten. nuodrisusi kāja Rönnen "ein Bein, an dem das Strumpfband oder die Pastelschnüre sich gelöst haben." nuo kuoka nuodrisis(= nuoplīsis) kāds gabals Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 777

nùoģidis (part. praet.),

1) zerlumpt, zerfetzt:
viņš iet nuoplīsis un nuoģidis Pav. [vgl. izģidis];

2) part. praet. zu nùoģist.

Avots: ME II, 790

nùoplîst [li. nuplyšti], intr., abgerissen, abgetragen, abgenutzt, zerfetzt werden: nuoplīsis kâ nabags. mātei nuoplīst azupts, bē̦rniem krājuot. nuoplīsusi ce̦purīte BW. 19878, 1. puišiem biksas nuopltsušas 14838. jumti nuoplīsuši LP. VII, 774.

Avots: ME II, 831

nùoplukt,

1): nuoplucis "nuoplīsis" Grenzh. n. FBR. XII, 24, "nuonīcis" Lesten n. FBR. XV, 31, Schnehpeln. ‡ Refl. -tiês, = nùoplukt 1: nuosaplucis lindruciņš BW. 20409, 3.

Avots: EH II, 77

nùoskrañdãjiês Sassm., Dond., Ahs., -ẽjiês, -uõjiês, auch nùoskrañduõjis, -ẽjis, nùoskrañdis, nuoskrendis, nùoskrañdê̦ts, zerfetzt, abgelumpt: nuoskrandājušies apģē̦rba gabali A. XX, 644. me̦lns, nuoskrandējies uzvalks LP. VI, 14. tas bij mazs, nuoskranduojies puika Purap. nuoskranduojis ubags Aps. nuodriskis un nuoskrandis vīrietis Janš. dē̦ls bijis nuoplīsis un nuoskrandis kâ lupata LP. VI, 455. nuojūdza abus nuoskrandušuos zir-dziņus Vēr. I, 828. iejāj le̦pns tautu dē̦ls nuoskrandē̦tu (nuoskre̦ndušu 19071) kumeliņu BW. 14493.

Avots: ME II, 848

pur̂ns,

1): auch AP., Jürg., Linden in Livl., N.-Peb., Oknist, Ramkau, Saikava, Smilt., (mit ur̂ ² ) Allasch, Dobl., Hasenp., Kurtenhof, Lieven-Bersen, Ruj., Schwitten, Talsen, Windau; teļam bija balts purniņš BW. 27179 (aus Lasd.);

2): apavu p. AP., Trik., Wolmarshof. zeķei p. nuoplīsis AP., Sonnaxt;

3): tu, puisīti, teļa p. BW. 12978;

4): lāču p. AP., Sonnaxt, (mit ur) Naud., die Morchel;
vērša p. AP., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 328

putnēglis, eine Vogelscheuche: Sprw. nuoplīsis kâ putnēglis zirņuos. stāv kâ putnēgīis kviešuos.

Avots: ME III, 441

rē̦da U., rēde, der Rand: rē̦das (rẽdes Lautb.) vien nuo pastalām atlikušas, nur die Ränder sind von den Pasteln übriggeblieben U. tautu meitas vaiņagam rēdes vien palikušas BW. 24515. rē̦das "Lumpen, Fetzen": nuoplīsis tâ, ka rē̦das vien palikušas Grünh.

Avots: ME III, 517

skārbains "nuoplīsis" Gramsden.

Avots: ME III, 879

skarbala,

1) Demin. skarbaliņa N.-Sess. n. U., etwas Abgesplittertes, ein Splitterchen
Wid.;

2) ein abgerissener Fetzen
Grünh.: nuoplīsis, ka skarbalas vien karājas.

Avots: ME III, 873

skãrbans "nuoplīsis, nuoskārbanājis apģē̦rbs" Gramsden.

Avots: ME III, 879

skrañda (li. skránda "alter, abgeschabter Pelz") Ruj., Salis, Serbig., AP., Līn., Iw., Wolm., skrànda ² Kl., Prl., Nerft,

1) häufiger
der Plur. skrañdas, skran̂das ² Dunika, alte Kleider, Lumpen, Lappen, Plunder U.: drēbes bijušas nuoplīsušas skrandu skrandās LP. VI, 563. skrandu skruodelītis BW. 14517, 11. - skrandu lācis, ein Zerlumpter: nuoplīsis kâ skrandu lācis RKr. VI, 744;

2) comm., Schimpfwort, ein Zerlumpter,
Lump: kuo tas plūksna saplūksnāja, tuo tas skranda saskrandāja VL. aus Siuxt. apprecēja . . . vienu šuvējas skrandu Seibolt A. v. J. 1900, S. 386. Als ein Kuronismus neben nuoskrendis zu li. skrañdis "Viehmagen", apskrę̃sti "sich zerzausen" (bei Büga KZ. LI, 120), mhd. schranz "Riss, Spalte, Scharte", dän. skrutte "Vogelkropf", schwed. dial. skrott "Fruchtbalg" ( s. Persson Beitr. 20, 376, 786, 863 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 580), resp. zu ahd. scrintan "sich spalten", scrunta "Spalte" (s. Zupitza Germ. Gutt. 158).

Avots: ME II, 886, 887

‡ skùrlups ² Kaltenbr. "kažuokādas atgriezums, kas de̦r kažuoka lāpīšanai u. c.": (kurpniekam) īlins ruokās, skurlupi zuobuos BW. 33554, 6 (aus Višķi); "nuoplīsis, skrandains apģērba gabals; tas, kas ģērbies skrandās: par guovīm: iet kâ skurlupi (ja ir aplipušas mē̦sliem)" Auleja.

Avots: EH II, 516

‡ III šušla Hofzumberge, comm., "paklīdis, nuoplīsis cilvē̦ks".

Avots: EH II, 658

svā`rki (li. švar̃kai "зипун, армяк" Jaunis Perev. gramm. 19; s. auch Bezzenberger BB. XXI, 306 und Fortunatov BB. III, 70), selten der Sing. svā`rks (li. švárkas LitMnd. I, 181, s. auch Lit. Mitt. 1, 235 und Liet. pas. II, 106), ein verächtl. Demin. svārķeļi (svãrķelis Līn.), der Männerrock (Sing. svârks ² Dunika), das Kleid überhaupt U., auch ein Frauenrock, ein Frauenkleid: aud, māmiņa, man (die Sprechende ist ein Mädchen) svārciņus, vienu īsu, uotru garu! BW. 7472. tas par lauku pārtecēja rudajiem svārķeļiem (Var.: svārciņiem) 16083, 2 var. atnes manus krūzu svārkus! 13730, 30. kādi svārki, tāda uodere Br. sak. v. 1243. ļipu svārki Jauna R. IV, 202. nuoplīsis svārks Etn. Il, 33. Das -v- in diesem le. - li. Wort dürfte aus einem andern Wort bezogen sein (Būga KSn. I, 289 denkt an li. švarùs "sauber, rein"), denn daneben hat man li. šar̃kas "ein Kleidungsstück", ksl. cpaкa "vestis", und diese dürften letzten Endes aus mlat. sar(i)ca stammen, s. G. lieyer alb. Wrtb. 400.

Avots: ME III, 1144

‡ tošķis Seyershof "netīrs, nekārtīgs; nuoplīsis cilvē̦ks". Vgl. tušķis I 2.

Avots: EH II, 689

I vancka,

1) ein Lappen
Warkl., (vanska) Fehteln; "nuoplīsis drēbes gabals" (vàncka ²⁾ Sessw.; Plur. vànckas ² Kaltenbrunn, (mit an̂ ² ) Wandsen, Fetzen;

2) eine Frau, die in zerfetzten Kleidern umhergeht
Memelshof, (mit àn ² ) Sessw., (mit an̂ ² ) Segew., Wandsen; eine Herumtreiberin, Vagabundin (vañska) Adiamünde; eine Dirne (mit àn ² ) Bers., Golg.: visas vanskas vīra grib BW. 7317, 4 var.

Avots: ME IV, 468