nĩtît, - ĩju, [nĩtêt Lautb.], tr., die Kette durch die Hefteln ziehen, einfädeln [Bielenstein Holzb. 375]: nītīt- vērt dzijas nītīs. es nītīju audekļiņ, nītī man audekliņu! kam tu ņēmi mani jaunu? es nītīt nemācēju 22585. Subst. nĩtĩjums, das Eingefädelte, das Eingefädelthaben; nĩtîšana, das Einfädeln; nĩtîãjs, wer die Kette einfädelt.

Avots: ME II, 747

nĩtît,

1): auch AP. (praes. -u ), Ramkau (praes. -u ), Salis (praes. -u und -īju ), (mit ì ² ) Mahlup (praes. -u ); ‡

2) "iet pa durvīm iekšā un ārā" AP.: ta šuorīt nītīja gan, - ne˙maz nedabūju pagulēties, - Subst. nĩtījums: nuo ce̦le̦na nītījuma izauž rate̦nu audaklu Seyershof.

Avots: EH II, 27