Paplašinātā meklēšana

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112

aprunât,

2): aprunāts (= apvārduots, appūšļuots) ūdens Frauenb.; ‡

3) = âizrunât 4: nuo tā lauka .. sē̦klu aprunā! Pet. Av. I, 47. Refl. -tiês, ‡

2) sich versprechen
Stomersee: vai e̦smu pareizi minējuse, vai aprunājusēs? Janš. Mežv. ļ. ll, 14.

Avots: EH I, 110

‡ atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

‡ ļaũnglâbējs ² Stenden, = pūšļuotājs.

Avots: EH I, 769

lũkuôt, ‡

3) abschmecken:
sāk ēst visi kulā; lùkā ² cits cita piena Liepna; ‡

4) "spaldīt, pūšļuot, vārduot" (lũkat) Salis.

Avots: EH I, 764

patèikt,

2): kungs ... pateice puiku ... par gudruo zagšanu Pas. XII, 31. Refl. -tiês, ‡

3) sich rühmen (?):
tī meitiņa pazateicas, ka jī liela ... Tdz. 42530 (ähnlich 56609); ‡

4) einbekennen
Brasche Anl. 407. Subst. patèicẽjs,

2) "pūšļuotājs": gāja pie "pateicējiem" Austrums 1893 I, 190.

Avots: EH XIII, 181

pẽrtiķis, ‡

2) "pūšļuotājs" A. Leitāns. Le. pẽrtiķis und estn. peŕtik "Affe"
erinnern an ital. bertuccio dass.

Avots: EH XIII, 229

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt ² Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452

sapūšļuôt, zaubernd beblasen: sagre̦mzdā ievas mizas un aizej pie pūšļuotājas, lai sapūšļuo! Neuhausen.

Avots: ME II, 710

tuviena Vīt., tuviene, ein nahe gelegener Ort; die Nähe: ļaudis nuo tuvienes un tālienes LP. VII, 355. bērinieki gan iz tuvienas, gan iz tālienas Aps. Bag. radi 46. tautieši nuo tuvienes A. XI, 451. tuvienē dzīvuo kāds pūšļuotājs B. Vēstn. taisīsim kāzas, kādas te tuvienē nebūs re̦dzē̦tas Purap. juzdams jūsu tuvieni ders.

Avots: ME IV, 276

uzglâbt,

1) hinaufretten, rettend hinaufschaffen:
uzglābt mantas uz bē niņiem;

2) retten
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja ruozi uzglābt (kannte die Rose nicht heilen) Stenden. Refl. -tiês, sich hinaufretten, sich auf etw. retten (perfektiv): plūdu laikā uzglābties uz jumta.

Avots: ME IV, 332

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502