pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

I pũka,

2): es tev (zu einer Frau)
pùkas ² izplūkāšu BW. 8770;

6): auch Frauenb., Sonnaxt; čigānu pūkas Diet., dass.

Avots: EH II, 341

‡ II pũka Salis, eine Art Sturm auf dem Meer; ein Windstoss: kad ir p., tad ūdens iet kâ viesuls; p. saņe̦m ūdeni un tâ kâ ne̦s pa gaisu. tāds mazs mazs pũkiņš ("pūsma") nāk nuo zemes. ne tā dzird vēja pūku BW. 27625, 1 var. Vgl. pũga.

Avots: EH II, 341