pabaũŗuôt(iês), intr., ein wenig brüllen, weinen.

Avots: ME III, 6

pabaŗuôt, pabaruôt, tr., füttern, satt füttern: tautu dē̦lu kumeliņu priekšautā pabaŗuoju BW. 17229. trīsreiz bēri pabaŗuoju 13924. cik suņiem maizi cepu, tik es tevi pabaŗuoju 9397. [Refl. -tiês, sich eine Zeitlang mästen: vepris aizgaldā jau labi pabaruojies.]

Avots: ME III, 6

pabaruôt (unter pabaŗuôt), ‡

2) eine Weile weiden (die Augen):
e̦smu savas acis jau pabaruojis BielU.

Avots: EH II, 119