pabût [li. pabúti, slav. pobyti], Praet. pabiju, intr., eine Weile sich aufhalten, wo sein: skuolu dabūju pabūt tik vienu gadu Dok. A. tur var art brīdi kuopā pabūt Janš. nabadziņi samuocās trīs dieniņas,trīs naksniņas, - ne˙kur tikt, ne˙kur pabūt LP. 11, 3. šie uzbrauc uz pļavu un ne˙kur vairs pabūt IV, 3. Refl. -tiês, irgendwo für sich (allein) sein: viņa vē̦las pabūties vienatnē Kaln.

Avots: ME III, 11

pabût: kuopā p. un parunāties Janš. Apsk. 1903, S. 82.

Avots: EH II, 123