nosiet
nùosìet, tr., festbinden, bebinden, abbinden: nuosien galu tâ˙pat kâ bijis LP. IV, 81. pūrs bija nuosiets visādām puķēm BW. III, 1, 16. dzirksti nuosiet, die Gicht bannen, indem man um das schmerzhafte Glied einen roten Faden bindet Etn. II, 148. [Refl. -tiês,
1) sich festbinden:
jūrnieki nuosējās uz pluosta Wandsen. viņa tâ nuosējusies, ka nevar ne pae̦lpuot C.;
2) zu fest gebunden sich erwürgen:
pieraugi, ka guovs nenuosienas! Sessw.;
3) eine Zeitlang bindend müde werden:
linu nuosējies Warkl.;
4) unabsichtlich gebunden werden:
juosta nuosējusies pārāk ze̦mu C.;
5) sich losbinden:
guovs nuosējusies Jürg., Schujen.]
Avots: ME II, 846
1) sich festbinden:
jūrnieki nuosējās uz pluosta Wandsen. viņa tâ nuosējusies, ka nevar ne pae̦lpuot C.;
2) zu fest gebunden sich erwürgen:
pieraugi, ka guovs nenuosienas! Sessw.;
3) eine Zeitlang bindend müde werden:
linu nuosējies Warkl.;
4) unabsichtlich gebunden werden:
juosta nuosējusies pārāk ze̦mu C.;
5) sich losbinden:
guovs nuosējusies Jürg., Schujen.]
Avots: ME II, 846