panest [li. panèšti, slav. ponesti], tr.,

1) eine Strecke, eine Zeitlang tragen:
viņš panesa bē̦rnu labu gabalu;

2) ertragen, aushalten:
grūti ir panest truoksni Kaudz.;

3) tragen, ertragen, aushalten können - sehr hāufig nach
varēt: vai tu vīru panesīsi? BW. 30977. upīte nesa, nepanesa 13373. es nevaru panest ļaužu valuodiņas 8289. [Refl. -tiês,

1) eine Weile (zu seinem Vergnügen) tragen:
duod man ar panesties!

2) sich fortschleppen:
pārēdies luops nevar panesties aiz smaguma Warkl.]

Avots: ME III, 77

panest, Refl. -tiês,

1): man smags ne̦samais; še, panesies tu ar kādu gabalu! Saikava. dievs man deve lielu bē̦rnu, nevarēju pasanest Tdz. 48564;

2): panesies nuost man nuo kājām! (packe dich schnell fort!)
Saikava. ‡ Subst. panesējs, wer erträgt: vai es viena panesēja visu ļaužu valuodiņu? BW. 9014 var.

Avots: EH II, 160