parunāt
parunât, tr., intr.,
1) etwas reden, klatschen, Gerüchte verbreiten:
ļaudis parunājuši, ka... LP. VII, 686;
2) beklatschen, verleumden:
es klausuos aiz durvīm, iekšā mani parunāja (gew.: aprunāja) BW. 8603, 1;
3) jemand um etwas bitten -
mit dem Dat. der Pers. u. Akk. der Sache: parunā tik kungam zārku LP. IV, 220. ieiesim nakts māju parunāt! V, 202;
4) reden, sprechen nach den Zeitwörtern - können, dürfen:
ļaužu dēļ nedrīkstēju ar puisīti parunāt BWp. 2 8643. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich reden, plaudern: tur var arī brīdi vēl kuopā pabūt un parunāties Janš.
Avots: ME III, 92
1) etwas reden, klatschen, Gerüchte verbreiten:
ļaudis parunājuši, ka... LP. VII, 686;
2) beklatschen, verleumden:
es klausuos aiz durvīm, iekšā mani parunāja (gew.: aprunāja) BW. 8603, 1;
3) jemand um etwas bitten -
mit dem Dat. der Pers. u. Akk. der Sache: parunā tik kungam zārku LP. IV, 220. ieiesim nakts māju parunāt! V, 202;
4) reden, sprechen nach den Zeitwörtern - können, dürfen:
ļaužu dēļ nedrīkstēju ar puisīti parunāt BWp. 2 8643. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich reden, plaudern: tur var arī brīdi vēl kuopā pabūt un parunāties Janš.
Avots: ME III, 92