piedauzīgs

pìedaũzîgs, anstössig: tuo, kas piedauzīgs, nedrīkst uzņemt Vēr. II, 1022. cilvē̦ks drīz nuoģidīs, vai piedauzīguo patiesi nuotē̦luot Vēr. II, 1023.

Avots: ME III, 243