pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247

pìedur̃t,

2): kuoka mājā... pa vȩ̄lāk piedurtu lieveni iegājām... priekšnamā Jauns. Augšz. 4. vienā uotrā vietā p. darbam savas ruokas Anna Dzilna 16; "anrühren":
tik ar pātagas galu piedūru pie uoksta Kaltenbr.; ‡

4) zur Genüge (eine grössere Anzahl) stechen:
ka... butu daudz (sc.: zivju) piedūruši, nevar teikt Austriņš Raksti VII, 220. saiminīca pieduŗ ("duŗuot atdala un piegādā vairumā") siera pa lielam gabalam kratītājām Auleja. Refl. -tiês,

1): ein wenig stehlen Bankins;

3): spaļus pieduŗas ruokās Auleja.

Avots: EH II, 248