piepildīt

piepil˜dît,

1) anfüllen:
... kâ piepildi (dievs) dziļas upes, kâ dziļuos ezeriņus BW. 32848. tā (pipele) tuo pīzdu piepildīja 34862 var.;

2) ersättigen, zufriedenstellen:
tas nuošāva simtiem zaķu, nevar kunga piepildīt BW. 30481, 1. cilvē̦ks, kas ne˙kad nav piepildāms, atruod bez laika galu Dicm. pas. v. I, 58; nepiepildāms, unersättlich;

3) erfüllen, vollbringen.
Refl. -tiês,

1) sich anfüllen:
katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162;

2) sich vollsaufen
U.;

3) sich erfüllen, in Erfüllung gehen:
siržu vēlēšanās piepildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX. 504.

Avots: ME III, 279