pìestaukât,

1) "?" : cik stipri piestaukājis! kâ kluonul Austriņš Zalktis II, 117;

2) auch piestauķēt Lennew, vollstopfen
Schujen, Golg., (mit aũ ) Schibbenhof, Wolm., Arrasch: p. kabatas; cibu ar kaņepēm Ronneb.; p. putraimu de̦sas N.- Peb,;

3) anschweissen (Eisen)
Golg.;

4) "izmĩt": luopi piestaukājuši mīkstuo zemi Vank.;

5) "piekaut" Ronneb.

Avots: ME III, 296

pìestaukât,

1): einigemal stossend andrücken:
puisis piestaukā maisu, lai tur vairāk miltu saietu Weissensee;

2): piestaukāju maisu ar vilnu, ka tikkuo nepārplīsa Golg. piestaukājis vȩ̄dȩru (hat sich vollgegessen)
Wahnen. ‡ Refl. -tiês, sich satt (voll) essen Wahnen.

Avots: EH II, 273