pieticīgs
pìeticîgs,
1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;
2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.
Avots: ME III, 304
1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;
2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.
Avots: ME III, 304