pìevil̂t, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.

Avots: ME III, 311

pìevil̂t,

1): pieveļ skaistu līgaviņu Tdz. 54225; ‡

2) verraten:
kas tuo pievīle Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 131).

Avots: EH II, 279