pieķert
pìeķer̂t,
1) anfassen:
ni pie zara nepieķēru VL.;
2) fassen, ertappen:
ai, melīti, neme̦luo! es pieķēru me̦luojuot BW. 34168 var. es jutuos piepēži pieķe̦rts, kâ kaut kuo ļaunu darījis Vēr. II, 423. e̦smu sevi par daudz pieķēris pie nepareizībām SDP. VIII, 15. raganu sle̦pe˙ni pie nešļavām pieķer LP. VII, 569;
3) fangend anfüllen.
Refl. -tiês,
1) anfassen, berühren:
tādai nedrīkst gan˙drīz ne klāt pieķerties Alm. Kaislību varā 125;
2) sich woran halten (namentlich Hilfe suchend), sich fest anklammern:
pieķerties pie dieva žē̦lastības, fest an Gottes Gnade halten U. tu nedarīji pareizi, pieķe̦rdamies svešam dievam LP. VII, 466. ar sirdīm, kas ar katru dzīsliņu viņiem pieķeras Vēr. II, 72. zivis pašas pieķeršuoties (vilkam pie astes) Pas., I, 150;
3) Händel suchen:
pie vārdiem vien es nevaru pieķerties Apsk. v. J. 1905, S. 317;
4) sich mit Anhangendem füllen:
zuobi vien pieķersies Pas. I, 231. mans vaiņadziņš egļu skuju pieķēries BW. 15687, 3.
Avots: ME III, 263
1) anfassen:
ni pie zara nepieķēru VL.;
2) fassen, ertappen:
ai, melīti, neme̦luo! es pieķēru me̦luojuot BW. 34168 var. es jutuos piepēži pieķe̦rts, kâ kaut kuo ļaunu darījis Vēr. II, 423. e̦smu sevi par daudz pieķēris pie nepareizībām SDP. VIII, 15. raganu sle̦pe˙ni pie nešļavām pieķer LP. VII, 569;
3) fangend anfüllen.
Refl. -tiês,
1) anfassen, berühren:
tādai nedrīkst gan˙drīz ne klāt pieķerties Alm. Kaislību varā 125;
2) sich woran halten (namentlich Hilfe suchend), sich fest anklammern:
pieķerties pie dieva žē̦lastības, fest an Gottes Gnade halten U. tu nedarīji pareizi, pieķe̦rdamies svešam dievam LP. VII, 466. ar sirdīm, kas ar katru dzīsliņu viņiem pieķeras Vēr. II, 72. zivis pašas pieķeršuoties (vilkam pie astes) Pas., I, 150;
3) Händel suchen:
pie vārdiem vien es nevaru pieķerties Apsk. v. J. 1905, S. 317;
4) sich mit Anhangendem füllen:
zuobi vien pieķersies Pas. I, 231. mans vaiņadziņš egļu skuju pieķēries BW. 15687, 3.
Avots: ME III, 263