Paplašinātā meklēšana

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

[dargi "?": pasargi (mani), kad elles gari sir,, kad tie dalaužas dargi Diez. Wohl zu li. dargus (dargūs ir dargėtuvai žmonės Daukša Post. 22, 17; piktieji turės kūnus bjaurius ir dargius 23, 15); vgl. dardzêtiês.]

Kļūdu labojums:
dardzêtiês = dardzêt

Avots: ME I, 440

‡ papikts, unfreundlich: zeltene atbildēja iesākumā papikti, pēcāk laipnāki Pas. II, 114.

Avots: EH XIII, 162

pikši,

1) n. U. auch pikšķi, Adv., = pikti">pikti, böse, heftig, scharf: dievs viņu pikši aprāj Glück I Kön. 11;

2) schnell
Lis. n. RKr. XVII, 94, Aahof, Seltingsh.: dzinās pikši pakaļ Glück II Makk. 12, 23.

Avots: ME III, 213

pikts (li. pìktas "böse"), auch ein Demin. piktiņš Alm.,

1) böse, scharf, heftig, verbissen:
Sprw. pikta sieva vīra nelaime. pikta uguns Lis. ļaudis mani piktu (Var.: sīvu) teica BW. 21825, 1 var. pikti vien skatījās BW. 29392. vīrs bija pikts un ļauns Glück I Sam. 25, 3;

2) pikts krasts, ein steiles Ufer
Aahof. Subst. piktums (li. piktùmas), die Bosheit, Heftigkeit, Verbissenheit, Schärfe. Nebst pīkt, li. peĩkti "mäkeln", apr. acc. s. pikullan "Teufel" u. a. zu got. faih "Betrug", ahd. gifēh "feindlich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 10.

Avots: ME III, 213

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

piktulis, f. -le, der, die Böse, Heftige: viņa ātteica pikti.., piktulei nepateicu patiesību Zalktis v. J. 1908, № 4, 112. LP. I, 129: Piktulis, ein Hundename.

Avots: ME III, 213

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME II, 703

svipšinât, svipšķinât Wid., wedeln: Milda nuoteica, lapu galiem pikti svipšinādama Duomas III, 787. Vgl. pavipšķinât.

Avots: ME III, 1161

tenterêt ² Karls., -ẽju,

1) straucheln
N.-Peb., (mit eñ) C., PS., Wolmarshof, (mit èn) Jürg., (mit èn ² ) Bers., Golg., Lubn., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw.; mühselig vorwärtskommen Nötk. ("mit en̂"), U.: Svārpstiņš viegli šurp, turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83;

2) sich herumtreiben
Spr.;

3) plappern
Erlaa und Lems. n. U.: suni ieraudzījuse, meita sākusi runāt, bet tas ne˙kas - uotrai arī jātenterē pakaļ LP. VI, 349. pikti te̦nte̦rē̦dama, gluži pēc zuoss MWM. VI, 195. Refl. -tiês, andern (bei der Arbeit) hinderlich und im Wege sein Smilt.: tenterējas kâ tentere Dr. In der Bed. 3 wohl dissimiliert aus *terterêt, und dies nebst r. торотóрить "schwatzen" mit Reduplikation zu terêt. Zur Bed. 1 und 2 vgl. tenteris 1-3.

Avots: ME IV, 164

I zvẽrêt, -u (zvẽ̦ru AP., Arrasch, C., zvẽru Wolmarshof) od. -ẽju (Dond., Salis), -ẽju,

1) schwören, einen Eid ablegen
(unbek. in Zvirgzdine): zvērēt uzticību Austr. kal. 1893, S. 74. nepatiesi zvērēt, falsch schwören U. es zvē̦ru, ka tuo nedarīšu;

2) "?": māsiņ,... mēs par tevi zvērēsim.... zvērējat tiem ļaudīm, kam nav mīļa dzīvuošana! BW. 13646, 8. pēc tevim zvērējam.... es negribu zvērējam: zvē̦rē̦tiem ļautiņiem, tiem dieviņš nelīdzēja 13646, 26. Refl. -tiês,

1) (wiederholt schwören), sich verschwören
L., St., mit einem Eid beweisen Spr.: pie krustiņa zvērējās BW. piel. ² 1413, 1. kuo liedzies..., kuo tik daudzi zvērējies (Var.: dievuojies)? 12558 var.; 24958. uozuoliņš zvērējās saulei saknes nerādīt 2799, 4. tu vari zvērēties visu dienu, es tev tuomē̦r neticēšu Stenden. Zveņģis salicis ruokas, zvērējies un dievuojies Upīte Medn. laiki 69. kâ tas zvērējās, lādējās pikti Lapsa-Kūm. 155;

2) "?": ne es ēšu, ne es dzeršu, pēc māsiņas zvērējuos BW. 13646, 1. - Subst. zvẽrẽjums, der Schwur
V. Mos. 7, 8. Aus mnd. sweren "schwören".

Avots: ME IV, 772