pikts (li. pìktas "böse"), auch ein Demin. piktiņš Alm.,

1) böse, scharf, heftig, verbissen:
Sprw. pikta sieva vīra nelaime. pikta uguns Lis. ļaudis mani piktu (Var.: sīvu) teica BW. 21825, 1 var. pikti vien skatījās BW. 29392. vīrs bija pikts un ļauns Glück I Sam. 25, 3;

2) pikts krasts, ein steiles Ufer
Aahof. Subst. piktums (li. piktùmas), die Bosheit, Heftigkeit, Verbissenheit, Schärfe. Nebst pīkt, li. peĩkti "mäkeln", apr. acc. s. pikullan "Teufel" u. a. zu got. faih "Betrug", ahd. gifēh "feindlich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 10.

Avots: ME III, 213

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

‡ II pikts bērniņš Siuxt "ein einige Tage od. Wochen altes Kind": tādus mazus, piktus bērniņus nuomazgāja ar mīkstu lupatiņu.

Avots: EH XIII, 231