pil˜dît (li. pìldyti "füllen"), -u, -īju,

1) füllen, voll machen:
Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. ar žīda paunu duomā pūru pildīt Neik. pild[i], bāliņ, pilnu kausu! BW. 14676, 4. pildi, dievs, tuo vietiņu, kur ēdām, kur dzērām! 32848. briedis... ar žuburainiem, pildītiem ragiem Konv. ² 426. alu pildīt, Bier auffüllen. nepildāms, unersättlich;

2) ausfüllen, erfüllen:
pildīt vietu, eine Stelle ausfüllen. pildīt amatu, einem Amte gewachsen sein. pildīt savu pienākumu Apsk. v. J. 1903, S. 175. gribu pildīt MWM. v. J. 1896, S. 880. lai tavu vēlēšanuos pildītu Asp. R. IV, 20. gribēja pildīt lapsas kārumu LP. VI, 1, 283. Subst. pil˜dîšana, das Füllen. pil˜dĩjums, die Füllung: durvju pildījums A. XX, 149. pildîtãjs, jem., der füllt, erfüllt. zu pil˜ns.

Avots: ME III, 214

pil˜dît,

1): bisi p., die Büchse laden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse");

2): vajag p., kuo saka Auleja. viņa ganus pildīja, sie ging zur Hütung
Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) sich füllen;

2) lange und saumselig essen od. trinken
Seyershof: šie pildās pa iekšu (kruogū) un nenāk lē̦ti ārā. kāpēc tu vie˙nādi pildies (zu jem., der oft isst)? Subst. pil˜dĩjums, ‡

2) "ticējums, paraža" Seyershof: ve̦cā mēnesī daudz tādu pildījumu jāpilda.

Avots: EH XIII, 232