Paplašinātā meklēšana

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44

‡ atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158

[dapil˜dît Drsth. (li. dapildyti), nachfüllen.]

Avots: ME I, 438

ìepil˜dît, anfüllen, eingiessen: iepildīja, sasita un izdzēra Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 51

izpil˜dît, ‡

2) auszapfen
Wolm. u. a: i. alu nuo mucas; ‡

3) anfüllen:
dubļi ... izpildīja visas vietas Pēt. Av. IV, 28. tie taču visu istabu neaizņems un neizpildīs I, 252. ‡ Refl. -tiês, sich erfüllen.

Avots: EH I, 471

izpil˜dît (išpìldyti), tr., erfüllen, vollstrecken: amatu, pavēles, suolījumu, kungu gaitas.

Avots: ME I, 779, 780

nùopil˜dît, tr.,

1) abfüllen:
alu nuopildījām mucās;

[2) (alle Gebühren) abgeben:
nevarējuši... nuopildīt visu nuode̦vu Jaunie mērn. laiki I, 112].

Avots: ME II, 828

pãrpil˜dît, tr., überfüllen: baznīca bij ļaudīm pārpildīta.

Avots: ME III, 169

piepil˜dît,

1) anfüllen:
... kâ piepildi (dievs) dziļas upes, kâ dziļuos ezeriņus BW. 32848. tā (pipele) tuo pīzdu piepildīja 34862 var.;

2) ersättigen, zufriedenstellen:
tas nuošāva simtiem zaķu, nevar kunga piepildīt BW. 30481, 1. cilvē̦ks, kas ne˙kad nav piepildāms, atruod bez laika galu Dicm. pas. v. I, 58; nepiepildāms, unersättlich;

3) erfüllen, vollbringen.
Refl. -tiês,

1) sich anfüllen:
katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162;

2) sich vollsaufen
U.;

3) sich erfüllen, in Erfüllung gehen:
siržu vēlēšanās piepildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX. 504.

Avots: ME III, 279

pil˜dît,

1): bisi p., die Büchse laden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse");

2): vajag p., kuo saka Auleja. viņa ganus pildīja, sie ging zur Hütung
Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) sich füllen;

2) lange und saumselig essen od. trinken
Seyershof: šie pildās pa iekšu (kruogū) un nenāk lē̦ti ārā. kāpēc tu vie˙nādi pildies (zu jem., der oft isst)? Subst. pil˜dĩjums, ‡

2) "ticējums, paraža" Seyershof: ve̦cā mēnesī daudz tādu pildījumu jāpilda.

Avots: EH XIII, 232

pil˜dît (li. pìldyti "füllen"), -u, -īju,

1) füllen, voll machen:
Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. ar žīda paunu duomā pūru pildīt Neik. pild[i], bāliņ, pilnu kausu! BW. 14676, 4. pildi, dievs, tuo vietiņu, kur ēdām, kur dzērām! 32848. briedis... ar žuburainiem, pildītiem ragiem Konv. ² 426. alu pildīt, Bier auffüllen. nepildāms, unersättlich;

2) ausfüllen, erfüllen:
pildīt vietu, eine Stelle ausfüllen. pildīt amatu, einem Amte gewachsen sein. pildīt savu pienākumu Apsk. v. J. 1903, S. 175. gribu pildīt MWM. v. J. 1896, S. 880. lai tavu vēlēšanuos pildītu Asp. R. IV, 20. gribēja pildīt lapsas kārumu LP. VI, 1, 283. Subst. pil˜dîšana, das Füllen. pil˜dĩjums, die Füllung: durvju pildījums A. XX, 149. pildîtãjs, jem., der füllt, erfüllt. zu pil˜ns.

Avots: ME III, 214

sapildît, eingiessen (in viele Gefässe): s. alu pudeles.

Avots: ME II, 699

uzpil˜dît,

1): uzpildi bļuodas! Suitu k. № 303.

Avots: EH II, 730

uzpildît,

1) eingiessen
(perfektiv); ganz anfüllen: uzpildīt alu pudelēs Bers. uzpildīt alus mucu Golg.;

2) aufschütten:
uzpildīt ē̦kas pamatā smiltis līdz kādai vietai;

3) auffüllend ebnen:
uzpildīt iedubušu ielu.

Avots: ME IV, 364, 365

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

‡ I bleivêt, -ẽju "pieliet, piepildīt" Druw.; "viel Flüssigkeit hinzugiessend, eine dünne Suppe kochen" PV. Refl. -tiês achtlos und sorglos mit Wasser hantieren" PV. (mit èi ² ). Aus d. bläuen?

Avots: EH I, 227

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

grìeziêns,

1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;

2) der Griff, Kniff,:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;

3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 661

kab,

1): jis pasaka..., k, jis atve̦stu... tārpu Pas. IV, 21 (aus Ružina); ‡

2) = laî 2: kuo vien bārenīte teikšuot, tuo k. viņš izpildītu Pas. V, 403 (aus Rosittenl. Weitere Belege gibt J. Zēvers IMM. 1933 II, 183.

Avots: EH I, 572

kal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig, sklavisch: milži kalpīgi steidz izpildīt valdnieces pavēli Asp. kalpīgais prāts Stari II, 444. [Schon bei Für. I.]

Avots: ME II, 144

krũka, kŗũka [Līn.], Kand., die Kruke: viņa aizsūtīja pēc divi krūkām, lai varētu piepildīt ar raugu Kaudz. M. arī izdze̦rtuo brandvīna krūku apveltīja cimdiem BW. III, 1, 17. Sprw.: katrai krūciņai sava uosiņa. [Nebst estn. krūk aus mnd. kruke "Krug".]

Avots: ME II, 291

kuzma,

1) der Kropf
L.: (cīrulītim) pilna kuzma (Var.: guza, kugzma, guzma) bambulīšu BW. 2054, 2. kuzma, kuŗa piepildīta ar me̦du A. XI, 58;

2) der Höcker, Buckel:
jauna meita, nemet kuzmu mugurā BW. 4050. kuzmu kuzmām, nach vorn gebückt gehen Lub. [Zu kuza

I.]

Avots: ME II, 331

lenceniẽks, die Person, die das Boot an einem Stricke zieht: strūdzenieki, lencenieki, mani balti bāleliņi BW. 16140, 8. izpildīt lencenieka vietu MWM. VI, 470.

Avots: ME II, 450

lĩmê̦tns, [lìme̦tns Lis.], = lĩme̦ns: [divi līme̦tnas glāzes Lis.] līme̦tnā e̦ze̦rmalā Egl. A. XV, 257. šiem sapņiem trūks līme̦tnās laimes spārnu un tvīkuma Stari I, 299. In Ost - Livl. besond. gebrächlich das Adverb līmetni, līmeten Spr.: tad ielēja uz buteles vienu mē̦ru. līmetni pilnu, glāzītē Aps. sirds mana - līmetni pārpildīts trauks Egl.

Avots: ME II, 489

mẽģinât, [mē̦ģinât Gr. - Essern, Ruj., Trik.], tr., prüfen, probieren, versuchen: ai skaudrais zuobentiņ, kur es tevi mēģināšu? BW. 15991. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s 19657. es tuo tautu zeltenīti divējādi mēģināju 305. sulainis, mēģinādams savus biedrus, ieveļ kurvī lielu akmeni JK. III, 2. Mit abhängigem Infinitiv: es mēģināšu tavu lūgumu izpildīt. vē̦lākuos laikuos mēģināts nuosusināt šuo bezdibeni LP. VII, 444. Refl. -tiês, sich üben, sich versuchen: mēģināties jāšanā, šaušana. Subst. mẽģinãjums, der Versuch, die Probe, das Experiment. [Wohl aus li. mėgìnti "prüfen."]

Avots: ME II, 613

nespècĩba, die Kraftlosigkeit, Hinfälligkeit, Schwäche: aiz nespẽcības viņš vairs nevarēja izpildīt savu amatu LP.

Avots: ME II, 733

nùoblĩvêt, tr., voll -, feststampfen: kad bedre cieti piepildīta un nuoblīvē̦ta... Konv. ² šīs zemes pie mums nuosē̦dušās ūdenī un cieti nuoblīvējušās Būvm.

Avots: ME II, 763

paredze, die Voraussicht, Ahnung: citādi piepildītuos mana paredze Seib. viņa nuoskūpstīja baigus rūpju un paredzes mākuoņus MWM. VI, 673.

Avots: ME III, 89

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

pìeplauvêtiês "sich übermässig mit Wasser anfüllen, pārliecīgi ar ūdeni savu kuņģi piepildīt; tâ ka ātrāki skrienuot kâ mucā skaluojas": nav labi, kad vakara laikā tik daudz ar ūdeni pieplauvējas Naud.

Avots: ME III, 280

pildin, zur Verstärkung von pildīt: pildin pārpildīta klusa, mierīga prieka MWM. X, 126.

Avots: ME III, 214

I pilt, prs. pilstu, voll werden (?) U., "piepildīties; piepampt" Trik.: tīnis līdz ar malām pilst MWM. v. J. 1897, S. 482. gaiss ar zemes dvašas smaržām pilst Rainis Gals un sākums 36. Nach U. kommt es aber wohl "höchstens" in der III p. prs. in der Zusammensetzung mit pie- vor: vâtis jau piepilst, das aber zu pilt II gehören könnte.

Avots: ME III, 217

pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,

1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;

2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.

Avots: ME III, 452

riezis: auch (mit iẽ ) Frauenb., Siuxt (ein 6 Lofstellen grosses Stück Feld od. Wiese, das zur Arbeit angewiesen ist): riežus pildīt Siuxt.

Avots: EH II, 380

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

sašķiñdinât, tr., (stark) klingeln, klimpern, erklingen machen (namentl. bei der Berührung von zwei harten Gegenständen): dē̦ls sašķindinājis stīpiņu... vīriņš tūliņ bijis klāt LP. VI, 318. glāzes tapa pildītas, sašķindinātas un iztukšuotas Jaun. mežk. 82. piešus sašķindinādami Janš. Bandavā I, 109.

Avots: ME III, 755, 756

satillêt, sich eine gewisse Zeit hindurch (mit einer Atbeit) gewissenhaft und sorgsam befassen: s. ilgu laiku pie kāda darba (gribuot tuo sīki un smalki izpildīt) Saikava.

Avots: ME III, 763

I sê̦ks: auch (mit ê̦ ² ) Sermus; "luopu barība, kuo izlietuo dziras pagatavuošanai" Ramkau; zirgam pilna sē̦ka sile BW. 33136. piepildītu savu sē̦ka vē̦de̦ru Jauns. Augšz. 39.

Avots: EH II, 481

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

sumbrs L., U., Bielenstein Holzb. 317, 581, 585, 785, Pas. II, 292, (mit um̃) Bl., = stumbrs, sūbrs, Auerochse: ar vīnu pildīts sumbra rags (ein Horn [Kuhhorn L.] zum Blasen Bielenstein Holzb. 726) Lautb. Luomi 103. ieraudzīja sumbru, ķēra pēc stuopas JK. V, 137. Unklar ist das Verhältnis zu apr. wissambrs "bos primigenius" und slav. zǫbrъ "bos jubatus".

Avots: ME III, 1120

sundaka U., sundaks Wid., sunde̦ga U., sundurs U., die Wandertasche, das Tornister (auf r. сундукъ "Koffer" beruhend); prũšu sundaka U., das Ei der Tarakanen. Figürlich vom Bauch: šis sundaku grib pildīt LP. VI, 781.

Avots: ME III, 1121

svāpurs,

1) = kāpurs, Raupe Wessen;

2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs ² zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "pusaudzis" (mit à

2) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1144

tīksma, tīksme,

1) die Annehmlichkeit, Anmut, Glückseligkeit, das Behagen; das Gefallen:
siltas dzīvības un tīksmas pilnuo dailumu Janš. Bandavā 1, 159. pašus pārņēma savāda, it kâ gurdas uomulības pilna tīksma 195, tā sirdi neizjaustā tīksmē ceļ Juris Brasa 157. karsta, tirpaiņa tīksme pārskrien pār . . ķermeni Deglavs Rīga II, 1, 60. tīksme dzīvuot Seibolt;

2) der Wunsch, die Neigung, das Verlangen:
visas tavas tīksmes ir piepildītas Pas. VI, 136. Janš. habe dies Wort selbst gebildet.

Avots: ME IV, 200

I tìlpt C. (li. til˜pti "Raum worin haben"), tìlpt ² Kl., Prl., til˜pt ² Lin., Nigr., Praes. te̦lpu (U.) od. tilpstu (Nigr., Prl.), Praet. tilpu,

1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;

2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;

3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;

4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. ² 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).

Avots: ME IV, 189

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352

vainât (li. vainóti "schmähen"), -ãju,

1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt ² Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;

2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,

1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài ² ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;

2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.

Avots: ME IV, 439, 440

I vãķêt Bauske, Frauenb., Wandsen, -ẽju, (bei einem Kranken, einem Toten U., Spr., Dond.) wachen Bielensfein Holzb. 126, Spr.; "nuomuodā būt un kaut kuo uzraudzīt vai izpildīt" Vīt.; "sargāt" (mit à ² ) Kreuzb.: miruoni vāķēt Bauske, Frauenb., Memelshof, Sehren, Wandsen (unbek. in Livt. und oknist). baznīciņā vāķēja līķi Ezeriņš Leijerk. II, 100. nakti priekš bērēm līķi vāķē BW. III, 3, S. 897. dažās bērēs vāķēšanas naktī... grib, lai daudz dzied Janš. Dzimtene ² II, 24. mēs pie zārka vāķējām Vīt. pareizi vāķēt, fleissig wachen Für. I. caur cauriem vāķēt, durchwachen ebenda Aus mnd. waken "wachen".

Avots: ME IV, 495, 496

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

I vìrsnis ² Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, virsnis Lubn., Preili, virsne Spr., (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Plur. viršņi Aiviekste, Kreuzb., virsnes U., Aiviekste, Kreuzb., Wessen, = virsis, Heidekraut: zied silā viršu lauki Dz. V. sila virsnis Domas II, 137. zem priedēm virsnis Sudr. E. zilsarkanie viršņi Vēr. II, 137. viršņu kalnu ganīdama viršņu viju vainadziņu BW. 4681. ruden zied viršņu kalni 7456. ruden guovis viršņus ēda 7456 var. viršņi (Var.: virši) manas kurpes plēsa 18272, 13 var. pe̦lavu vietu var izpildīt virsnes (virši) Būvmācība 77. tīru nuo apģē̦rba virsnes un sūnas Stari 26. - purvja (?] virsnes, Gagel, Sumpfmyrthe (myrica gale) Mag. IV, 2, 77.

Avots: ME IV, 613

zabelêt, -ẽju,

1) speicheln, geifern (von Kindern gesagt)
Frauenb., Schibbenhof;

2) die Zeit mit Nichtstun verbringen
Grenzhof;

3) "šur, tur meklēties, grābstīt": sienu zabelēt, hier und da ein wenig Heu zusammenharken Kokn.;

4) "nuoblēdīt, neduot, neizpildīt, apkrāpt". Refl. -tiês,

1) speicheln, geifern (von Kindern gesagt)
Golg., Schibbenhof;

2) sudeln, sich besudeln
Dond.;

3) "niekuoties" Alksnis Zundulis, Ukri;

4) "sich irgendwie durchschlagen": tas tik tâ zabelējas (von jem. gesagt, der dank leichtsinniger und verschwenderischer Lebensweise in eine schwierige Lage geraten ist)
Fockenhof;

5) "aus Geiz vorenthalten, nicht geben"
Fraueub.: pie manis tāda zabelēšanās nava; kuo vajaga, tuo vajaga duot! In der Bed. 1 jedenfalls aus d. sabbeln.

Avots: ME IV, 678

žvakstêt, -u, -ẽju Kl., Stom., Wessen,

1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;

2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;

3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.

Avots: ME IV, 840, 841