pil˜nîgs,

1) füllig (von körperlicher Fülle):
pilnīgs augumā, wohlbeleibt (n. U. auch: vollkommen erwachsen);

2) vollständig, vollkommen:
par daudz pilnīgs ne˙viens nebūs Alm. Kaislību varā 132. Subst. pil˜nîgums, die Fülle, die Vollständigkeit: daba visā pilngumā A. XI, 492. Adv. pilnīgi, ganz, völlig, vollständig: pilnīgi mierā, ganz zufrieden.

Avots: ME III, 215

pil˜nîgs,

1): viņa bij tāda pilnīga ar miesām Siuxt; 2): pilnīgas ("pietiekuoši lielas") acis ir - nav šauras, un platas ar nav Iw.; ‡

3) bei vollem Verstand:
teica, ka skuolā ne˙maz nav p. Frauenb. viņš jau tāds pats p. kâ katrs cilvē̦ks Seyershof. viņš jau nav p., - tāds kâ ķe̦rts Salis. Adv. pil˜nīgi: ļaudis pļauj šuodien p. (= visu dienu bez pārtraukuma) Frauenb. drusku pilnīgāki ("?") vajag pļaut Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 232