pirms (mit r̂ Mar. n. RKr. XVII, 109),

1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;

2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;

3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.

Avots: ME III, 227

pirms: mit ir̂ auch Warkh.;

1): pir̃ms (zuerst)
vajag aizdarīt dures un tad tig teikt labu dienu Rutzau. pir̂ms ² (zuerst) duod maizi Siuxt;

2): auch A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH XIII, 238