Paplašinātā meklēšana

[pa˙pirms, zuerst Jaunie mērn. laiki I, 117.]

Avots: ME III, 81

pirms: mit ir̂ auch Warkh.;

1): pir̃ms (zuerst)
vajag aizdarīt dures un tad tig teikt labu dienu Rutzau. pir̂ms ² (zuerst) duod maizi Siuxt;

2): auch A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH XIII, 238

pirms (mit r̂ Mar. n. RKr. XVII, 109),

1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;

2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;

3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.

Avots: ME III, 227

pirmsakne,* die Grundwurzel: brāļu draudzes pirmsakne Plüd. Llv. II, 139.

Avots: ME III, 227

pirmsâkums,* auch PL, der erste Anfang, der Uranfang: zemes pirmsūkums Stari II, 576. būvniecības mākslas pirmsākumi Antrop. II, 53.

Avots: ME III, 227

pirmspiets,* der erste Schwarm: pirmspieti iznāk parasti ar ve̦cu māti Karls.

Avots: ME III, 227

pirmsuga* Konv. ² 511, 1252, 1746, die Urart.

Avots: ME III, 227

vis˙pirms, vis˙pirmi Spr., vis˙pirmāk Spr., Wid., visu˙pirms Spr., visu˙pirmis, visu˙pirmu, visu˙pirma, vis˙pirmat L. Aw. v. J. 1850, № 22, Adv., ganz zuerst, zuallererst: sarkanais ābuoliņš visu˙pirms nuoziedēja BW. 8867. visu˙pirms tā (= apsīte) nuobira 30632, 2, svainīt[i]s man visu˙pirms (Var.: visu˙pirmu. vispa˙priekšu) tautu durvis virināja 23083. kas Jānīti ielīguoja visu˙pirmis (Var.: visu˙pirms, visu˙pirmu) vasarā? 32353, 5. visu.- pirms ganiņi, tad arājiņi 32353, 6. es ar savu kukažiņu visu˙pirma (Var.: visu˙pirms. vispa˙priekšu u. a.) druviņā 27264 var. visu˙pirms viņš tai pateiksies MWM. VIII, 781. vis˙pirmāk aizbrauc ziņas nesējs Etn. IV, 173. kurš tad visu˙pirmāk iekāpe Glück Joh. 5, 4.

Avots: ME IV, 625

visu˙pirms, s. vis˙pirms.

Avots: ME IV, 627

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

‡ appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106

bèdinât [li. bėdinti], tr., betrüben, Kummer bereiten: pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033.

Avots: ME I, 288

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ ² ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

dìevĩba ,* der Gottheit: vis˙pirms interesējās par pašu dievību MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 485

dze̦sna, die Dämmerung ElV,: kādu rītu viņš uzmuodās pirms dze̦snas Zalkt. 1908.

Avots: ME I, 547

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

ģība, comm.,

1) [ģĩba C., ostle. džèiba ² Warkh.], ein schwächlicher Mensch
Ar.;

2) ein Ohnmachtsanfall:
ģībā migu, pirms asiņuoju Poruk V, 50.

Avots: ME I, 700

ģĩmis: mit ì auch AP.;

1): puisītis baltu ģīmi BW. 12705, 3 var.; ‡

2) die Stirnseite eines Steines
Frauenb.: mūrnieks, pirms akmeni ceļ uz mūra, izmeklē akmenim ģĩmi (gludākuo pusi, kas jāliek uz ārpusi mūrim).

Avots: EH I, 428

ģist, ģiedu, ģidu,

1) tr., merken, wahrnehmen, vermuten:
visur radītāja pē̦das ģied MWM. XI, 259. tu dzelžuos pats sevi liksi, pirms tu ģiedi G. All. Dadzis ģida, ka Lapiņa kundzes piere kâ sarautuos Dz. Vēstn.;

2) unpers., scheinen:
viņam ģida, ka Mariņa runā patiesību A. XV, 482 (Kontamination mit šķist). [Vgl. Le. Gr. 577.]

Avots: ME I, 700

‡ gližinât Dunika, ebnen (lĩdzinât), glätten : g. maizes kukuli pirms krāsnī šaušanas. Wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 393

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656

guvẽjs, einer, der etwas erhascht, erlangt, bekommt: gre̦dze̦na guvējam vis˙pirms sargi jāpiemānuot LP. VI, 229; VII, 1134. Zu gūt.

Avots: ME I, 684

ìedẽvêt, benennen: Afrika tai vārdā vis˙pirms ruomiešu iedē̦vē̦ta Konv. 18.

Avots: ME II, 9

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

[III ìeviẽtêt, (in heisser Asche) bähen: pirms liekšanas kuoks krietni jāievetē sprukstīs Nigr.]

Avots: ME II, 90

‡ izdiẽna, das Ausdienen (r. выслуга): atvaļināts pirms pilna izdienas laika.

Avots: EH I, 443

‡ iznãciêns, das Herauskommen (als ein einmaliger Vorgang): pirms iznāciena uz baznīcu Janš. Dzimtene V, 453.

Avots: EH I, 468

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

‡ izšļakât, aussprengen, besprengen Dunika: pirms slaucīšanas istubu vajag i., lai neput.

Avots: EH I, 486

izsludinât, tr., bekannt machen, annoncieren, öffentlich erklären: likumus. izsludinātā dienā daudz jāj uz kalnu LP. IV, 57. Refl. - tiês, zur Genüge annoncieren, bekannt machen: vis˙pirms bija jāizsludinās avīzēs Egl.

Avots: ME I, 800

‡ izstigât,

1) = izstiguôt: pirms ciršanas. mežs jāizstigā Stenden; "sadalīt, zemes gabalu" N.-Wohlfahrt;

2) (hoch gewachsenes Gras) austreten
AP.: i. pļavu.

Avots: EH I, 483

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. ² 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

[II karacêt "traurig gackern": vista, kas izsalkusi jeb kam nav zināma pērkļa, pirms dēšanas staigā karacē̦dama Mar.]

Avots: ME II, 160

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit aû ^2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps ^2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358

[II kauss, der Pfennig, der Heller Manz. Lettus: pirms tu pēdīgu kausu nuomaksāsi Post. II, 109. tuos trīsdesmit sudraba kausus Passio vom 16. Jahrh. Auch in Elgers Wrtb. 368 unter pieniądz.]

Avots: ME II, 178

kriẽcis, ein aus Pergeln geflochtener Korb Dond., (Wandsen], Siuxt. Auch als Mass benutzt Spiess n. U., A. IX, 1, 585, Lautb. [Der Pl. kriẽči, ein Pergelgeflecht Dond.: ar kriečiem apsit sienas, pirms tās apme̦t ar kaļķiem. Vgl. auch Bielenstein Holzb. 345, 360 und 659.]

Avots: ME II, 283

[lē̦ks "Aufgang (der Sonne)": aizgāju siena pļautu pirms saules lē̦ka Domopol, Biržgalis.]

Avots: ME II, 457

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

nedaũdz: ne˙daũdz Dunika; pirms nāves viņš pasauca dē̦lus un teice: ".... jau n. es ar jums palikšu" Pas IV, 318.

Avots: EH II, 10

nejùtĩba, die Gefühllosigkeit, Empfindungslosigkeit, Anästesie: pašsavaldīšanās - vidusmē̦rs starp negausību un nejūtību MWM. VII, 774. vis˙pirms manāms pirkstuos savāds stīvums un nejūtība MWM. VI, 795, Rump.

Avots: ME II, 717

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

‡ nuoglidinât, anglätten, abschlichten Rutzau: n. mālus; n. maizes kukuli pirms cepšanas.

Avots: EH II, 46

[nùolaicît,

1) "nuopērt (durchprügeln)"
Lös., Sessw., Warkl.;

2) "naschend (und verstohlen) anrühren":
kaķis nuolaicījis pienu Vank.;

3) glättend abstreichen:
n. maizes kukuļus ar slapjām ruokām pirms krâsnī laišanas Sessw.; vgl. nũōlaitît.]

Avots: ME II, 807

nùopuijât: nuocirstam kuokam vajag vis˙pirms n. (mit uĩ ) visus zarus Frauenb.

Avots: EH II, 78

nùorunât, tr.,

1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;

2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;

3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;

4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;

5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.

Avots: ME II, 841

nùosalˆt [li. nušálti], intr.,

1) ab-, verfrieren:
nuosalis luoceklis vis˙pirms jāberž ar sniegu LP. IV, 118. Jāņa bē̦rni nuosaluši BW. 32627. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217;

2) tot-, erfrieren:
divi, divi, kas tie divi, kas aukstumā nenuosala? BW. 27957, 8;

3) befrieren:
nuosaluse tā laipiņa BW. 8760.

Avots: ME II, 843

nùotaukuôt, ‡

2) vom Fett befreien:
kad cūku nuokauj, izņe̦m iekšas, tad vajaga de̦sas vis˙pirms n., tad tikai izlaist (iztīrīt) Frauenb.

Avots: EH II, 99

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. ² 381.

Avots: ME III, 54

padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. ² 381.

Avots: ME III, 54

‡ paļun̂dinât ² Dunika, (eine Flüssigkeit in geschlossenem Gefäss) ein wenig schütteln: pirms lietuošanas zâļu pudeli vajag p.

Avots: EH II, 153

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79

‡ pa˙pirmis Preiļi (Kur. Nehrung), = pa˙pirms.

Avots: EH XIII, 163

pãrdalît, tr.,

1) teilen, zerteilen, entzweihauen:
viņš pārdalīja aunu gabaluos III Mos. 8, 20. gribeja manu piena spanni vidū pušu pārdalīt BW. 2233. istabiņa pārdalīta uz pusēm JR. V, 4;

[2) noch einmal, von neuem teilen, verteilen:
zemes ir jāpārdala, un vis˙pirms pārbaudāms Cē̦su apriņķis Leijerk. I, 213].

Avots: ME III, 152

pãrkũlẽjs, der einen andern ablösende Drescher L.; pārkulē̦ns RKr. XVI, 94: pirms ceļu pār ganu, par pārkulē̦nu.

Avots: ME III, 162

pā`rskrìet,

1) nach Hause laufen:
saimnieks pārskrējis mājā LP. VII, 551;

[2) sich einfinden, geboren werden:
taisni nedēļu pirms kāzām īnumniecei pārskrēja puišelis Janš. Dzimtene ² III, 256. jums e̦suot pārskrējuši jauni luopiņi V, 189.]

Avots: ME III, 175

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

peķeles, die Siebensachen, das Gepäck: vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. paņem savas peķeles un nāc man līdzi! Dond.

Avots: ME III, 194

pìesavinât, pìesavinâtiês, sich aneignen: katrs gribēja savām cūkām labākās ganības piesavināt Kr. Barona atmiņas 25. ve̦lns varuot tīri dievticīgu cilvē̦ku piesavināt LP. VII, 34. mācīti vīri piesavināja visas agrākās mācības Popul. astron. IV. zviedriem ielaužuoties un piesavinuoties vis˙pirms Je̦lgavu un pili.

Avots: ME III, 287

‡ pir̂mš Fest. "pirms", a) als Adv. Römershof n. FBR. VIII, 105; b) als Präpos., vor: uotrā rītā, jū p. saules Jauns. Raksti VIII, 330.

Avots: EH XIII, 238

pirmu, Adv., = pirms">pirms 1: svainīt(i)s man visu pirmu (zuerst) tautu duris virina Biel. t. dz. 2344.

Avots: ME III, 227

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve ² Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve ² Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

priêcinât Spr., tr., freuen, erfreuen; trösten U.: ak tu skuķis, tautu meita, kam tu mani priecināji? pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033. es ar savu dziedāšanu raudulīti priecināju 194 var. mani ze̦lta gredzeniņi tavu sirdi priecināja Biel. 1609. viss, kas dzimtij par prieku vai bē̦dām, penātus priecināja un skumdināja Pūrs I, 107. pūķiene, ieraudzījuse čūsku nuosistu, priecināja bē̦rnus LP. VI, 521. "tad būsi vīrs par sevi", viņš priecināja Žibuli Aps. III, 15.

Avots: ME III, 391

prim̂š Prl., primš Mag. XIII, 3, 56, Erlaa, Kl., Schwanb., Sessw., Peb. (hier auch prims), = pirms">pirms, Adv., vor, bevor: primš saules lē̦kta, primš ziemas svē̦tkiem. nelaid viņa iekšā, primš tas ir aizmaksājis, lasse ihn nicht herein, bevor er bezahlt hat! Mag. XIII, 3, 56 (aus Frieddchstadt). Vgl. Le. Gr. § 563.

Avots: ME III, 390, 391

purmala, purmale, purmalis, purmãlis C., = purvmala, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: ariet, muni bāleliņi, visas purva purmalītes! BW. 27933. kuo tie mūsu suņi rēja, gar purmali staigādami? 23509, 2. visas tautu purmalītes sīkajām skaidiņām 30251. purmalīša arājam dancuotāja kumeliņš 29979. pirms apsītes atsarks purmalā A. XXI, 438.

Avots: ME III, 418

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564

sadiêdzêt, tr., keimen lassen (auf eine grossere Anzahl von Objekten bezogen): dažreiz tupeņus pirms izstādīšanas sadiedzē Konv. ² 1645. sadiedzēt iesalam miežus Dunika.

Avots: ME III, 611

sadrāzt, tr.,

1) fertigschnitzen:
pats sadrazīs jumtiem šķendeļus Purap. Kkt. 32;

2) zerschnitzeln;

3) zerpeitschen
U.;

4) "mit Worten strafen (?)"
U.: Baļķītis ne˙kad viņas neizpildīja, pirms nebij "bābu" krietni "sadrāzis" A. v. J. 1898, S. 56.

Avots: ME III, 612

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês, ‡

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas; ‡

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā; ‡

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406

I sadzīt, tr.,

1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;

3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,

1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;

2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME III, 621

sajutĩba* Wid., sajùtĩba*, die Empfindlichkeit, Empfindsamkeit, Sensibilität, das Empfinden: Krustiņš apbrīnuoja Jē̦kaba sajūtību, kuŗš nakti pirms mātes miršanas nuoredzējis sapni Austriņš Nuopūtas vējā 112. dailes sapratību un dzejas sajūtību parādīt Lautb. Luomi 132.

Avots: ME II, 641

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

saspè̦kuôtiês,

1): auzas agrāk tiek iesē̦tas; zeme ir auksta, tad viņš tik ātri nevar s. Iw.;

3): vis˙pirms sasaspē̦kuosimies! Pas. VII, 95.

Avots: EH XVI, 449

satumsa: pirms satumsas Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH XVI, 458

sìpenêt ² , -ẽju, intr., zischen (von kochendem Wasser): katls pirms vārīšanās sīpenē Saikava. Wohl zu čech. sipěti "sibilare" u. a. (bei Miklosich Et. Wrtb. 296).

Avots: ME III, 855

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

šķavas Bers., Dunika, Golg., Gr. - Sessau, Grünwald, Lis., Lös., Lub., Lubn., Saikava, Schwanb., šķaves BW. 30761 var., šķavi MWM., = šķaũdas, das Niesen: šķavas nāk, - laikam būs iesnas Schwanb. tai ieskrāja putekļu mākuoņi de̦gunā un sacela šķavas Vēr. II, 546. kad rītā pirms bruokastīm kādam nāk šķavas, tad tai dienā dabū redzēt kādu, kas nav ilgi re̦dzē̦ts Etn. II, 111. = šķavas mice,

a) eine Kopfbedeckung:
šķavas mice galviņā BW. 20580;

b) verächtl.
Bezeichnung für eine Person: es redzēšu, šķavas mice, kâ tu viņu appuškuosi! BW. 16002, 2 (ähnlich: 16002, 4 var.). Zu šķaut.

Avots: ME IV, 23

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

skribinât: auch C., Dobl., Kaltenbr., Luttr., Peb.; "grebināt" Liepna; nuoganītā ganīklē avīm nav kuo s. Dunika; dzird, ka kaut kas pie durvīm skribina un ieņaudas Pas. VII, 143 (aus Nerft). ‡ Subst. skribinātājs. jem., der skribina: spalvas s., ein Skribent Jaun. Ziņas 1940, No 87, S. 2. Refl. -tiês,

1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡

3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 509

šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu ^2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.

Avots: ME IV, 92

spaile,

1): auch (mit aĩ ) Grob., Pussen, Strasden (s. auch die Belege bei Buga Liet. k. žod. CXVI); rudzu spailes (Var.: bara) galiņā BW. 12120. pazinu... siena pļāvējiņu: ... locās spaiļu galiņā 28670. ņemsi Pēterim spaili Janš. Mežv. ļ. II, 339; brūtgāna s., die Doppelschwade
Iw.;

2): ar spàilēm ² samiedz Saikava. zābaku liek spàilēs ² izplèšanai ebenda. tad biju gan spaîlēs (in Bedrängnis)
AP. tāda spàile ² , ka nezinu kur dēties Saikava; "Tortur, Falter" ME. 111, 981 zu verbessern in "Tortur, Fouer";

3): "Setzangel"
Salis; "15-20 gaņģu ūdu" NB.; "tīkli, kas jūŗā me̦tuot sasieti kuopā, viens uotram galā" Salis; ein Komplekt Fischergeräte: ar kādu spaili tu šuodien zvejuoji? - es biju ar undām (ar vadu) Salis. zvejnieki ... ieradīsies saņemt savu pazaudē̦tuo zvejas spaili un laivu Kurzemes Vārds v. 20. IV 1933. tuos (= zvejas piede̦rumus) vis˙pirms izsniedz tiem zvejniekiem, ... kuŗiem s. pazudusi jūŗā Tēvija v. 27. XI 1941; ‡

5) "vieta jūŗā, kur ielikti 15-20 gaņgu ūdu" NB.

Avots: EH II, 544

II sust: pirms nuo zemes rasa susa J. Alunāns.

Avots: EH II, 604

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

sve̦luôt, sehr heiss sein N. - Peb.: pirtī tāds karstums, ka sve̦luot sve̦luo Schibbenhof. sakvē̦luosim, pirms vēl sve̦luos sārds Rainis InduIis un Arija 103; "karsēt" Lennew.; "= kvē̦luot" Burtn. n. U.; "krietni saduot" Ermes; "frieren" Tirsen: man sve̦luo ruokas.

Avots: ME III, 1149

svè̦tûdens, -s, heiliges Wasser: gavēņu piektdienās vajaguot svē̦tūdeni pirms saules vai pēc saules butelēs smelt un tuo visu gadu nuoglabāt; ja acis sāpuot, tad ar šuo ūdeni vajaguot nuomazgāt acis Etn. II, 37 (aus N. - Rosen).

Avots: ME III, 1157

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

tvaicêt, -ẽju,

1) hitzen (von der Sonne gesagt)
Bē̦rzmuiža, Heidenfeld, Lubn., (mit aĩ) Hofzumberge, (mit ài ² ) Borchow, Meiran, Saucken, (mit aî) Odensee, (mit aî ² ) Ruj.-Tornei: saule tvaicē nemitīgi JR. IV, 24. saule tvaicē vasarā pirms negaisa Hofzumberge;

2) dämpfen:
kartupeļus tvaicē nuole-juot ūdeni, lai uz uguns nuosusinātu Freudenberg.

Avots: ME IV, 287

ùdainis: samakšķerē vis˙pirms ūdaiņus Austriņš Raksti VII, 221.

Avots: EH II, 740

urrât, -ãju,

1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;

2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;

3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr ² ) Adsel.

Avots: ME IV, 307

‡ uzuokstuôt Wessen, Unterkunft (für einen Schwarm) aufsuchen (von Bienen): pirms spietuošanas bites uzuokstuo jaunu vietu.

Avots: EH II, 738

vakaraîns,* abendlich; viņa bija tumša un vakaraina kâ mežs pirms negaisa Veselis Netic. Toma mīlest. 17.

Avots: ME IV, 446

vedĩbas (li. vedybos bei Būga KSn. I, 230 ² ),

1) die Hausbringung der Braut
St. (vedība), U.; (vedība) die Brautfahrt L.; "kāzas skatuoties nuo līgavaiņa puses" Mar. n. RKr. XV, 142: ja līgava bija iepre̦cē̦ta vīra mājās, tad vis˙pirms dzēra vedības RKr. XVI, 166. circenim kāzas dzēra, blusa leca vedībās BW. piel. ² 2728, 3. aicināšu vedībās BW. 15840, 1. bāliņš lūdza vedībās 15888;

2) ein Schmaus nach Beendigung der Mistausfuhr:
mē̦slu vedības pavasarā Janš.

Avots: ME IV, 521

II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),

1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;

2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 605

visaipirm Adv., = vis˙pirms">pirms: visaipirm liec akmeni šūpuolī! BWp. 1728.

Avots: ME IV, 622

vispa˙prìekš, vispa˙prìekšu, visu˙priekš, Adv., ganz zuerst: svainīt[i]s man vispa˙priekšu (Var.: visu˙priekš, visu˙pirms) tautu durvis virināja BW. 23083 var. gribēju vispa˙priekš apzīmēt vietu RKr. XVII, 88.

Avots: ME IV, 624

vistiņa,

1) vistiņa Dr., Karls., gew. Plur. vistiņas, die untersten Strohbünde beim Decken des Strohdachs U., AP., Arrasch, C., Erlaa, Ermes, Golg., Grünh., Iw., Jürg., Kand., KatrE., KL, PS., Schwanb., Sessw., Wessen, Zvirgzdine, vistiņi Warkh., Zvirgzdine: jumta augšas mala ir nuolikta ar ... trušu vistiņām RKr. Xl, 104. vistiņas nuorindā nuo vienas vietas gar jumta apušku AP. vis˙pirms nuoliek vienu ailu mazu gaŗkūlu salmu kūlīšu vistiņu Konv. ¹ 763;

2) vistiņas, auf dem Felde aufgestellte Kornbünde
Nerft n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 168, Kaltenbrunn, Oknist;

3) vistiņas "kārtiņas, līkstiņas" Wessen. In der Bed. I nach Persson Beirr. 321 zu vîstît; eher aber in allen Bedd. Deminutiv zu vista.

Avots: ME IV, 627

‡ zmurksnis, = zmur̃kšis (?): gruožu vis˙pirms samudzināja ciešā zmurksnī Daugava 1935, S. 195.

Avots: EH II, 811

zùobuôt,

1) = zuobît 1: visu˙pirms zāģis jāzuobuo, tad zuobi jāluoka un jāizvīlē Vīt.;

2) mit einem besonderen Werkzeug die scharfen Kanten der Pferdezähne
ebnen Lubn.;

3) (einem Pferd) den Zaum anlegen
Frauenb.;

4) verspotten, höhnen
(tr.): brāļi taisās uz kalnu jāt, zuobuodami muļķīti LP. IV, 56. Refl. -tiês, spotten, sich über etw. lustig machen.

Avots: ME IV, 758