plūkāt
plũkât Karls., PlKur., plùkāt 2 Kr. (=li. plúkoti "?" Tiž. II, 473?), -ãju, freqn. zu plūkt, tr., intr.,
1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;
2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;
1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;
2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.
Avots: ME III, 361
1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;
2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;
1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;
2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.
Avots: ME III, 361