plūkšēt
plūkšēt Wid., plũkšêt Jürg., plūkšķêt,
1) zischen, knistern:
ilgi uguns raustījās un plūkšēja, kamē̦r beidzuot nuodzisa Latv. liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā Seif. Chrest. III, 2, 200. kājas mīksti plūkšķē̦damas ieminas šmiltīs Zalktis I, 19;
2) mit den Flügeln lärmen:
aizskrēja, ka plūkš(ķ)ēja vien Vīt., Ar.;
3) schallen:
akmenim ūdenī krītuot ūdens plũkš C.; in Saikava dafür plùkškēt 2 ; dumpf rauschend schallen: kalpuone slapjās drēbēs iet, ka plũkš vien Jürg.
Avots: ME III, 361
1) zischen, knistern:
ilgi uguns raustījās un plūkšēja, kamē̦r beidzuot nuodzisa Latv. liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā Seif. Chrest. III, 2, 200. kājas mīksti plūkšķē̦damas ieminas šmiltīs Zalktis I, 19;
2) mit den Flügeln lärmen:
aizskrēja, ka plūkš(ķ)ēja vien Vīt., Ar.;
3) schallen:
akmenim ūdenī krītuot ūdens plũkš C.; in Saikava dafür plùkškēt 2 ; dumpf rauschend schallen: kalpuone slapjās drēbēs iet, ka plũkš vien Jürg.
Avots: ME III, 361