plakšēt
plakšêt, plakšķēt, -u, -ẽju,
1) klatschen, patschen:
tas nuokritis, ka plakš vien zemē Etn. IV, 156. dakstiņš krīt nuo jumta plakšķē̦dams Dünsb. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē. lai tā tava mute plakš (Var.: plaukš, plikš, plīkš), kâ es balši velējuos BW. 22676, 1. nuo kukņas atskanēja līdz mums tikai... mīklas plakšēšana Vēr. II, 66;
2) in Wasser od. Kot pantschen
U.;
3) plappern
U., Unsinn schwatzen (plakšēt) Smilt. Vgl. Li. piekšnóti "in die Hände klatschen" und le. plekš(ķ)ēt.
Avots: ME III, 317
1) klatschen, patschen:
tas nuokritis, ka plakš vien zemē Etn. IV, 156. dakstiņš krīt nuo jumta plakšķē̦dams Dünsb. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē. lai tā tava mute plakš (Var.: plaukš, plikš, plīkš), kâ es balši velējuos BW. 22676, 1. nuo kukņas atskanēja līdz mums tikai... mīklas plakšēšana Vēr. II, 66;
2) in Wasser od. Kot pantschen
U.;
3) plappern
U., Unsinn schwatzen (plakšēt) Smilt. Vgl. Li. piekšnóti "in die Hände klatschen" und le. plekš(ķ)ēt.
Avots: ME III, 317