I plauks! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles: ielēcis plauks! upē LP. VII, 428. Vgl. li. pláukšt dass.

Avots: ME III, 325

II plauks, ein Wischtuch, Scheuerlappen Bergm. n. U.

Avots: ME III, 325

III plauks, = plaukts 1: kur tuo liki, kuo tev vakar iedevu? - uzliku plaukā (?) BW. V, S. 226.

Avots: ME III, 325

IV plaûks ² , ein leichtsinniger, nichtiger Mensch Salis: ģe̦ne̦rāļi... dusmīgi raudzījās manī, sak, kuo tas plauks te mums aizvilcies priekšā! Latv. tas jau ir tīrais plauks! (als Schimpfname für Menschen).

Avots: ME III, 325

IV plaûks ² : auch (mit au) Druw.; "gļȩ̄vs cilvȩ̄ks" (mit au) Rauza; "plukata" (mit au) Vank.

Avots: EH II, 285

V plauks, Abgang von Flachs U.; zu plauki.

Avots: ME III, 325

V plauks, ‡

2) (od. zu plaûka I?) "?": izslaucīdama... nuo labās acs tur netīši iemaldījušuos plauku (ein Stäubchen?)
Azand. 9.

Avots: EH II, 285