Paplašinātā meklēšana

aplauks Angermünde, Dond. für apluoks.

Avots: ME I, 100

‡ izplauksne, = ataûga 2: tuos (= zariņus) tīrīdams un ... nederīgas izplauksnes jeb ataugas nuolauzdams Dārza kal. v. J. 1796, S. 65.

Avots: EH I, 472

‡ izplaukstêt, leicht (nicht ordentlich) durchprügeln: mātes tuos (= bē̦rnus) ne˙kad krietni neizkapā, bet tik tâ izplaukstē vien Dünsb. Bērnu audzināš. 50.

Avots: EH I, 472

‡ knĩplaûks ² Dond. n. FBR. V, 129, der Knoblauch.

Avots: EH I, 632

‡ pìeplauksnît Bers. "piekaut".

Avots: EH II, 265

I plauks! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles: ielēcis plauks! upē LP. VII, 428. Vgl. li. pláukšt dass.

Avots: ME III, 325

II plauks, ein Wischtuch, Scheuerlappen Bergm. n. U.

Avots: ME III, 325

III plauks, = plaukts 1: kur tuo liki, kuo tev vakar iedevu? - uzliku plaukā (?) BW. V, S. 226.

Avots: ME III, 325

IV plaûks ² : auch (mit au) Druw.; "gļȩ̄vs cilvȩ̄ks" (mit au) Rauza; "plukata" (mit au) Vank.

Avots: EH II, 285

IV plaûks ² , ein leichtsinniger, nichtiger Mensch Salis: ģe̦ne̦rāļi... dusmīgi raudzījās manī, sak, kuo tas plauks te mums aizvilcies priekšā! Latv. tas jau ir tīrais plauks! (als Schimpfname für Menschen).

Avots: ME III, 325

V plauks, ‡

2) (od. zu plaûka I?) "?": izslaucīdama... nuo labās acs tur netīši iemaldījušuos plauku (ein Stäubchen?)
Azand. 9.

Avots: EH II, 285

V plauks, Abgang von Flachs U.; zu plauki.

Avots: ME III, 325

plaũksna, plaũksne Ahs., = plauksta: viņš iesita man ar plauksnu par muguru. ar plauksni situot nesāp.

Avots: ME III, 325

‡ plaûksnains ² AP., = blaugznains: kam plauksnaina pluta, tam mati neaug.

Avots: EH II, 285

plauksnas: in der Bed, von blaugznas 1 auch Frauenb. (mit aũ), Ramkau (mit aû ² ); auch singularisch: plaûksna ² AP. "blaugzna 1".

Avots: EH II, 285

plauksnas, kleinere, dünnere Flachs- oder Hanfsamen Kokn. n. Etn. IV, 165; plàuksnas ² Kl., Kreuzb., Bers. , = blaugznas 1 ; zu plauka 1 ?

Avots: ME III, 325

‡ II plauksnât, -āju,

1) fasern
(intr.) Dobl., Lems. (mit aû ² ): valgs plauksnā;

2): = blauznuôt C., Jürg., Serbig. (mit aũ), Ermes, Saikava, Sessw. (mit aû): āda plauksnā. dažreiz vasarā plaûksnā ² sejs ar plauksniņām AP.

Avots: EH II, 285

plaũksnât, -ãju, tr., mit der flachen Hand schlagen Ahs.: māte plauksnā bē̦rnu ar plauksnu par pakaļu.

Avots: ME III, 325

plauksni Manz. Lettas, die Lungen; vgl. plàuši.

Avots: ME III, 325

plaũksnît, -ĩju C., plaûksnît, -nu Golg., = plaũksnât.

Avots: ME III, 325

‡ plaûksnuôt ² Lemb., = plauksnât ‡ II 2: āda plauksnuo.

Avots: EH II, 285

plaũksta, ‡

2) das Blatt (die Schaufel) einer
lize: viņa paņēma lizi, apskatīja tās plaukstu (od. zu einem nom. plauksts?) Anna Dzilna 176.

Avots: EH II, 285

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta ² Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325

plaũkstaîņi Bielenstein Holzb. 439, plaukstaini St., U., plaũkstaini cimdi Salis, die Fausthandschuhe.

Avots: ME III, 325

plaukstât, -ãju, plaukstêt Ar., tr., mit der flachen Hand schlagen: plācenītis raudājās, ar plaukstām plaukstājams; kâ maizīte neraudāja, ar dūrēm dūrējama? BW. 2919.

Avots: ME III, 325

plaũkste (unter plaũksta): auch PlKur., (mit àu ² ) Kaltenbr.; situ plaukstes dziedādama BW. 17920 var. situ plauksti (od. zu plauksts, -s?) pa kabatu 20978, 1 var.

Avots: EH II, 285

plaũksteņi St., Wid., Salis, plauksteni U., = plaũkstaiņi.

Avots: ME III, 325

plaukstes, der Schinn, Schelfer L., U., Manz. Lettus; zu plaukas 3, wenn die Verbindung -kst- ursprünglich ist; sonst zu plauskas.

Avots: ME III, 325

plaukstiņi U., plaukstuoņi St., die Fatisthandschuhe.

Avots: ME III, 325

plauksts, -s (unter plaũksta): auch ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 41 (mit àu ² ).

Avots: EH II, 285

plaũksts (unter plaũksta): auch Gr.-Roop n. FBR. XV, 152, Karls., Seyershof; plaukstiem kuldama BW. 23402, 7 (aus Hinzenberg).

Avots: EH II, 285

saplaũksnât, saplaukstêt Ar., tr., tüchtig klapsen: aukle saplauksnāja bē̦rnu pa pakaļu Ahs.

Avots: ME III, 701

saplaukstêt (unter saplaũksnât): ja tu negulēsi, ta[d] es tevi labi saplaukstēšu Dünsb. Bērnu audzin. 40.

Avots: EH II, 436

sprākplauks (für *sprākslauks?) L., ein Arschwisch.

Avots: ME III, 1015

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

bluzganas, ‡

2) auch sing. bluzgana Dunika, Kal., OB., Rutzau, nom. plur. bluzgani Für. I (unter plaukstes), Schinn: galva pilna bluzganu.

Avots: EH I, 232

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

I dil̃ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil̃be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil̃ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

‡ I drĩva,

1): ein Wisch zum Kalfatern
Grobin; 2: "=rieva (piem:, plaukstas%20%C4%81d%C4%81">plaukstas ādā)" AP.

Avots: EH I, 335

‡ dùlte ² Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341

dute,

1) der Stumpf:
ruokai plaukste nuorauta, dute vien palikusi Bers.;

2) ein stumpfes Werkzeug, eine stumpfe Waffe:
šis nazis tīrs dute, - ne˙maz nekuož Mar. n. RKr. XV, 113. [dutene L., ein Messer; vgl. tutens U.]

Avots: ME I, 522

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu, guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.

Avots: ME I, 636

iedē̦sts,

1) die Pflanze
Manz. Lettus, Selb.;

2) "?": (kuoks) nuo ūdens smaršas atkal izplaukst un aug tādā augumā kâ iedē̦sts Glück Hiob 14, 9;

[3) in die Keime gelegtes Saatkorn
Trik.;

4) kāpuostu iedē̦sts Kl., Bers., junge Kohlpflanzen zum Auspflanzen].

Avots: ME II, 9

irdza *, das Rieseln, Rascheln: dzirdu plaukstuošu lapu irdzu Bārda.

Avots: ME I, 709

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781

‡ izpluotât "ar plaukstu izpērt" Celm.: i. bē̦rnu.

Avots: EH I, 473

izsitums, der Ausschlag: pret galvas izsitumiem un plaukstām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME I, 797

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

kul̃t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625

‡ nemanîgs, unachtsam (?): ja kāds ... nesauca tuo taisni par lielkungu, ... tad tāds nemanīgais drīz vien dabūja ... labu gāzienu ar plaukstu pa ausi Janš. Līgava II, 200.

Avots: EH II, 15

nùobrâzt: nuobrāzdams (streichend) ar plaukstu sev pār nuosvīdušuo pieri Janš. Bandavā II, 196. lapas n., nuošķīt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abstreifen"). ‡ Refl. -tiês "?": daļa naudas nuobrāzās nuo luoga Janš. Dzimtene V, 299.

Avots: EH II, 34

‡ nùobriẽzt Dunika, abwischen ("vienā paņēmienā nuoslaucīt"): uz galda izlietuo alu ar plaukstu nuobrieza zemē.

Avots: EH II, 34

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80

nùoriẽtêt, ‡

2) = nùorìest I 1: viņai nuoriet ... ruoku plaukstas Pas. IX; 213; ‡

3) absterben:
kājas jau nuorietējušas, seine Füsse, die vom Frost gerührt waren, sind schon abgestorben Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82

nùozibêt: gājiens nuozibēja caur plaukstuošajiem kļaviem Anna Dzilna 165.

Avots: EH II, 109

‡ pagližinât Dunika, = pagludinât: p. ce̦pamuo maizes kukuli ar plaukstu.

Avots: EH II, 133

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pãrbràukt,

1) hinüberfahren:
pār upi;

2) über etwas hinstreichen:
viņš pārbrauca ar plaukstu pār saluocītuo papīri A. XX, 930. [Refl. -tiês,

1) viel fahrend schwach und krank werden:
riteņbraucējs tâ pārbraucies, ka palika grāvī guļuot;

2) unabsichtlich über etwas gefahren werden:
nemanuot pārbraucās par ruobežu. Subst. pãrbràucẽjs, wer hinüber fährt od. gefahren ist.]

Avots: ME III, 151

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH II, 171

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

‡ pavā̀rškas ² ,

1) "kāju plaukstas luocītava" Warkl. n. FBR. X, 103, Skaista n. FBR. XV, 34: kāja sāp pavārškās Warkl. pavārškās zābaks spiež ebenda. kājas mirkst jam līdz pavāršku ("?") vietām Pas. XII, 406 (aus Welonen);

2) "vîzes jeb pastalas malu vidus, kur kājā aunuot krusteniski ieveŗ auklas" Warkl.: vîzei pavārškās uosa pārtrūka Warkl.

Avots: EH II, 188

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135

pìeduôt,

1): māmulīte man piedeva paduomiņu BW. 13482. pieduod... paduomiņu! Tdz. 37075;

3): in grosser Menge geben:
vȩlns piedeve zemniekam daudz zȩlta Pas. X, 144. jam duots i[r] pieduots pļavu Kaltenbr. n. FBR. XVII, 70; ‡

4) p. ruoku (um Gold.), die Hand reichen.
pieduod (reichen) plaukstu arī meitām Janš. Mežv. ļ. II, 27; ‡

5) angeben (mitteilen, anzeigen)
Frauenb.: mācītājam jāpieduod, kad nedzīvs piedzȩm. ‡ Refl. -tiês, = pìedãvâtiês, pìetèiktiês Frauenb.: pieduodas ķēniņam par akas racēju Pas. X, 310 (aus Selg.; ähnlich VI, 284). p. par... gubernanti Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 82. tūliņ ar piedevās uguns rādītāji Kaudz. Izjurieši 314. es tūdaļ piedevuos Delle Negantais nieks 123; "uzduoties, saukties" (?) Strasden: viņš tai meitai par vīru piedevās (= piedāvājās?), bet viņam bija cita sieva.

Avots: EH II, 249

pìeķibt, ankleben (intr.): papīris pieķiba pie plaukstas Rutzau.

Avots: ME III, 264

pìesist,

1): slaidā luokā p. pirkstus pie cȩpures naga Delle Negantais nieks 225. kam tuos ratus piesitu (bei einer Versteigerang)
Janš. Bandavā I, 4; ‡

4) "?": platajās plaukstās piesita ziepes Sprūdžs Asaru liekņa 86; ‡

5) anfüllen:
skapis ȩsuot ritumu kâ sistin piesists Jauns. Raksti IV, 196. Refl. -tiês,

2): ne˙viens viņam nepiesitas ar piedāvājumiem Jauns. Raksti VIII, 42.

Avots: EH II, 270

pļakâtiês, -ãjuôs "plaukst%C4%81m%20sisties">ar plaukstām sisties" Plm. n. RKr. XVII, 73.

Avots: ME III, 365

plaũkš! Līn., Salis, Ruj., Serbigal, AP., Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schailes: sasit spārnus: plaukš, plaukš! RKr. VII, 104. - Vgl. plauks I.

Avots: ME III, 325

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326

plàukts Wolm., Serbigal, plaûkts ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukts ² Preili, Nerft,

1) der Sims, das Regal, Repositorium, ein Ablegebrett an der Wand:
Sprw. kas uz plaukta meklē, pabe̦nķē atruod. nuokrist kâ nuo plaukta. tuo dzirduot, tie nuokrita kâ nuo plaukta (fielen aus den Wolken) Alm. - pie bē̦rniem maize augstā plauktā A. XI, 476. pirmuo gadu, bāleliņi, ciemuoties nenākat: pirmao gadu man maizīte augstajā plauktiņā! BW. 26722;

2) Verschlussbrett des Klotzbienenstockes
Bielenstein Holzb.;

3) die Scheibe unter dem Wagenkorbe, die auf der Achse ruht und durch welche der Bolzen geht
Biel. n. U.;

4) plaukta gre̦dze̦ns, gredze̦ns ar plauktu St., Ring mit einem platten Kopf, ein Siegelring;
es jums uzdāvināšu... plaukta gre̦dze̦nu ar jusu vārdu Janš. Dzimtene V, 101. Kontaminiert ans plauks III (vgl. plaûkt I) und plauts?

Avots: ME III, 326

plàusta ² N.-Schwanb., Bers., Saikava, Mar. n. RKr. XVII, 133, ein Demin. plaustiņa auch bei U., plauksta (s. dies): lācis izle̦c nuo meža rē̦kdams, plaustas sizdams LP VI, 392.

Avots: ME III, 327

plete: atnes... gaŗuo pleti, duod tam vīram piecpadsmit! BW. 30566. karājās... p., plaukstas plata siksna, ar kuŗu skuoluotājs... vìenam uotram sadrāza pa dibȩnu Jauns. Raksti IV, 40.

Avots: EH II, 292

II plikstiens, das eininalige Klatschen: laiks aizskrien kâ vēveŗa spuole, kâ plaukstas plikstiens Lub.

Avots: ME III, 345

I pum̃purs,

1): Skardžius Arch. Phil. III, 53 gibt ein li. pùmpuras;

2): nuo kuociņa zariņš auga, nuo zariņa pumpuriņš BW. 5559. es gaidīju izplaukstam, cits nuorāva pumpurā 15862 var.

Avots: EH II, 325

pum̃purs (li. pum̃puras "die Knospe") PS., C.,

1) eine Erhöhung, ein Buckel, eine Beule:
uz tā ķermeņa parādās viens un dažreiz pat vairāk uzkalnīšu jeb pumpuru Konv. ² 1229;

2) pum̃purs Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Iw., pùmpurs ² Preili, Nerft, Kl., pum̃puris Lin., Lautb., pampuris U. (li. pumpurỹs PFB. LXVII, 244), die Knospe:
pumpuri plaukst (taisās Etn. II, 111), die Knospen springen. puķi pumpurā nuoraut, eine Blume pflücken, bevor sie aufgeblüht ist. uoša pumpuri, Eschenknospen Etn. III, 160. In Erlaa nennt man pumpuri die reifen Samenköpfchen, z. B. an Birken, Ellern, Weiden u. a.; auch unterscheide man da und in Sessw. ziedu pumpurs "Blütenknospe" von lapu pumpurs "Blattknospe";

3) pùmpurs ² Mar. n. RKr. XV, 131, pumpuris, pumpurītis (f. -ĩte), etwas Kleines, nicht Ausgewachsenes, z. B, ein solcher Mensch
(pumpurītis, ein kleiner Junge U.): kur tu, pumpurs tāds, iesi pazudīsi! Mar. n. RKr. XV, 131. nebē̦dā, dē̦lu māte, ka es maza pumpurīte! BW. 23139, 1 var. kādi tavi rācienīši! citi lieli, citi mazi, citi tādi pumpurīši 28579. Wohl zu pumpt und pumpa II.

Avots: ME III, 411

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

sakul̃t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH II, 420

saplaukšķinât, intr., stark in die Hände klatschen, applaudieren: priekšnieks sacīja... runu,... par kuo visi saplaukšķināja Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 78. pavē̦rusî durvis un saplaukšķinājusi plaukstās Janš. Dzimtene V, 376. krîetnî saplaukšķinātu plaukstas Janš. Bandavā I, 38.

Avots: ME III, 701

saplaûkt: mieži jau saplaukuši Pas. IX, 436. kamē̦r lapas saplaukušas XIII, 336. elkšņu nuora saplauka lapās Anna Dzilna 17. ja elkšņi saplaukst bē̦rziem pa˙priekšu Lttic. 652.

Avots: EH II, 436

sasist,

1): uz reiz sasituši bungas (haben die Trommel geschlagen)
Pas. XV, 406. s. (zusammenstellen) istabā iene̦stus stāvu kuokus Ar. audums nesasists (mit der Kammlade nicht fest angeschlagen) Saikava;

2): pē̦rkunis sasit ("saspeŗ") Linden in Kurl.; ‡

3) durchprügeln:
paguva mietus un sasita dē̦lu Pas. XII, 442, viņa laikam sasita bē̦rnus, juo tie sāka stipri kliegt Jauns. Raksti III, 83; ‡

4) durch Schlagen bewirken:
paēdis nedrīkst sist karuoti pie bļuodas malas, juo tad var s. badu Lubn. Refl. -tiês,

2): šie nee̦suot vis laulāti, bet sasitušies kuopā dzīvuojuot Sārts Str. 302; ‡

4) sasasitu plaukstiņām BW. 8190, ich schlug (mir) die Hande zusammen;
‡

5) (in einer gewissen Menge irgendwohin) schlagen (intr.):
Mārtiņam asinis sasitās vaiguos A. Upītis Laikmetu griežos II, 166.

Avots: EH II, 446

sasist, tr.,

1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;

2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,

1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;

2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;

3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.

Avots: ME III, 730

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741

sērsnis: auch Erlaa, Stom.; sēršņa laiks ziemā Sudrabkalns V. b. 1. 116. paķēra plaukstās cietu piku, asu sērsni Ciema spīg. 122.

Avots: EH II, 482, 483

‡ sẽ̦truoze "?": sē̦truozes un sīkruozes ... plaukst un zied Janš. Paipala 45.

Avots: EH II, 484

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

‡ II spilgt, erglänzen: debess tālumi klusā ze̦ltā spilgst Skalbe Raksti I (1938), 289. nuo uguns puķe plaukst un zied un sārkst, pret nakti spilgst Rainis Dz. un d. III2, 343. viņa slava juopruojām spuožāka spilgs Austriņš Aizsaulē 130.

Avots: EH II, 550

staîgnis ² Karls., der Morast, die quebbige, einschiessende Stelle U., der Sumpf Brasche: pats staignī tu stiedz MWM. VI, 342. (fig.) iz tumsas staigņa diena plaukstuot veras Asp.

Avots: ME III, 1039

stāvausis, ‡

2) "?": aizade̦ga stāvaušam žagariņu ustabiņa; sasitās vāverīte abejām plaukstiņām Tdz. 37201. (kāzās) aizveda stāvausi (anscheinend zum fem.
stāvause, eine mit in die Höhe stehenden Ohren) aiz galda 45338.

Avots: EH II, 573

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 1078

stul̂dze ² Matkuln, Turlau, Dond., Wandsen, Neuhausen, stuldze Etn. IV, 38, häufiger der Plur. stuldzes Pilten, Kabllen n. U., Libau, Frauenb., = tulzna; die Eiterbeule V.: es tâ strādāju, ka man stuldzes plaukstas Dond. mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvē̦kam nav jāduod uguns, lai bē̦rnam neme̦tas uguns stuldzes BW. I, S. 192. Vielleicht (nach Leskien Nom. 257) zu 11, stulgùs "länglich rund" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 645).

Avots: ME III, 1103

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ul̂ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ul̂ ² ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594

‡ IV stùris ² Linden in Kurl., die Tour eines Tanzes ("tāda dejas daļa, kuŗā dejuošanas paņēmieni atkārtuojas rēgulāri"): kad sasit plaukstas, tad tas s. ir beigts un jāsāk atkan cits. Mit sekundärem s-.

Avots: EH II, 597

švīkuoņa, = švīkstuoņa 1: spārnu švĩkuoņa Vēr. I1, 58 und Janš. Mežv. ļaudis II, 354. meijas sacēla savādu švīkuoņu Poruk Dzīve un s. 110. pātagas švīkuoņa Jauns. I1I, 72. egles (zaru) . .. švīkuoņa MWM. v. J. 1899, S. 19. zābaku švīkuoņa Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3. dzirdama švīkuoņa nuo daudzām kājām A. XX, 857. švīkuoņai . . . pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297. tā pārvilka ātri švīkuoņu pār klavieru kauliņiem Deglavs Rīga II, 1, 455.

Avots: ME IV, 119

svil̃pêt PS., Gr. - Sessau, Salis, Wolm., svilpêt U., -ẽju, svilpjuôt Nigr., Wid., svilpuôt Bl., (mit ìl ² ) Nerft, svilpuôt (li. švilpuoti) U., pfeifen (mit dem Munde od. mit einer Pfeife U.): me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51, Nigr. svilpēj[a] irbe siliņā Ld. 10840. (lakstīgala) dziedāja svilpjuodama BW. piel. ² 24991. Sprw.: svilpuo kâ ve̦lna saukdams RKr. VI, 965. svilpuo ziemelis Vēr. II, 139. viesulis svilpē Aus. I, 49. pār viņu sasitīs plaukstes un svilpēs pār viņu Glück Hiob 27, 23. ja tagad nenāksi, pēc varēsi svilpjuot! Nigr. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158, 1159

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

Ūsiņš,

1) der Bienengott
St., (mazais Ūsiņš) Krönw. n. U. (aus Kurland);

2) eine Art Pferdepatron:
Ūsiņam (Var.: Jurīšam) gaili kāvu . . ., lai tas manus zirgus gana BW. 30057, 1. ei, Ūsiņ, labais vīrs, jāj ar mani pieguļā! 30054. par kalniņu Ūsiņš jāja ar akmiņa kumeliņu 30063;

3) Ūsiņi Südlivland bis Kreuzb. n. U. und Mag. XVI, 2, 8, Etn. II, 82, (mit û) Annenhof (bei Mar.), Golg., Kr., Sessw., Ūsiņš Laud., Ūsiņa (mit û Annenhof [bei Mar.], Golg., Sessw.) diena Etn. II, 82; BW. III, 1, S. 319, der Georgitag (23. April);
Ūsiņdiena (mit û- ) Saikava, der Tag vor Georgi: nuo Ūsiņa līdz Miķeļa BW. 14087, 9. atnāca pie mums Ūsiņuos (zu Georgi) Sessw. u. a. Ūsiņu (mit û-) mieži Kalz., Kreuzb. "Georgi- Gerste". Nach L. ist Ūsiņs (sic!) St. Jürgen (Georg). Das hier vorliegende Material spricht fūr die Angabe Langes, dass Ūsiņš der heilige Georg ist. Dass er ein Pferdepatron ist, kommt wohl daher, dass man am Georgitag die Pferde zur Nachthütung zu bringen anfängt, s. BW. IV, S. 292. Und falls die Letten den heiligen Georg mit einem Schnurrbart dargestellt gesehen haben (einen Schnurrbart hat er z. B. bei W. Auer Heiligen Legende2 S. 228), so dürfte J. Müthel Recht beha1ten, wenn er (s. Mag. XVI, 2, 10 und XX, 3, 5 und 71 Ūsiņš (Ūsenis, Ūsainis) als den "Schnurrbärtigen" deutet; zur Bildung vgl. plaukstiņi (plauksteņi, plaukstaiņi) "Fausthandschuhe" (cimdi ar plaukstām). In diesem Fall muss dle Ansicht (s. RKr. XIV, 134 ff.), dass Ūsiņš auf dem r. Усень beruhe, aufgegeben werden. Wenn in Golg, u. a. Ūsiņš mit û- neben ùsas ² "Schnurrbart" gesprochen wird, so ist entweder das ù ² eine Neuerung für û, oder man hat ehedem *ūsās mit betontem, akutiertem ū neben *Ūsinīs mit betontem ī gesprochen. Am ehesten ein "Schnurrbärtiger" ist auch der Gesindename Ūsiņš Lvv. I, 67 und 68 (mit û), II, 6 und 25 (mit û ^2), I, 79 (mit ù ^2), 45 und 71.

Avots: ME IV, 409, 410

uzbliêzt,

1): u. (mit iê ² ; hinauflaufen)
kalnā Lemb.; ‡

2) "krietni uzsist" (mit ie) PV.: ar pātagu labi u. niķīgam zirgam PV. uzbliežu ar plaukstu virsū A. Upītis Pirmā nakts 20. nikni uzbliezdams āmuru Laikmetu griežos 45; ‡

3) "?": viņš nekautrējas u. uz ātru ruoku "vē̦sturisku romānu" Daugava 1937, S. 76.

Avots: EH II, 718

uzplaûkt, aufblühen, erblühen (eig. und fig.): tik bē̦rzam jaukumiņa, pavasari uzplaukstuot BW. 15071, neuzplaucis pumpurs JR. III, 11. pilsē̦tā uzplauka amatniecība Japana 86. lirika uzplauka Vēr. I, 1187.

Avots: ME IV, 366

uzšļakstêt, (auf etw.) aufspritzen (intr.): ūdens uzšļakst gaisā Biaum. Pie skala ug. 243 (ähnlich: A. Upītis J. l. 35). man uzšļakstēja ūdens. daža... pilīte uzšļakstēja it kâ plaukstām situot... līdz... Liepavuotam Valdis Stabur. b. 15. viņš svieda kaļķus tâ, ka lai tam uzšļakstē̦tu Baltpurviņš I, 47; schallend emporspritzen (intr.).

Avots: ME IV, 389

zel̂menis C., Nötk., PS., Sessw., zelmenis Rutzau, (mit "èl ² ") Līvāni, Ramdam, Stockm., zelmenis Bers., Doblen, Golg., Kalzenau, Lubn., Meiran, LKVv., zel̂minis Gr: Buschh, zel̂minis ² Dunika, zèlminis ² Vīt., zelminis Ob.Bartau n. U., Selb., ein eingegrastes Roggenfeld; Eingegrastes, junge Triebe überhaupt Sessw.: rudzi labi iezē̦luši: tāds zelmenis, ka pat pļaut var rudzzāli Vīt. ap rudzu tīrumu, kur jau bija labs zelmenis Janš. Čāp. 44. nākuošā pavasarī viņi (= rudzi)... ņe̦muot zelmeni Nīca 30. (fig.) man zelmenis neuzplauks, ich werde auf keinen grünen Zweig kommen Celm. Nebst li. žeimuõ "Sprössling", rugių̃ žélmenys "Roggenhalme" zu zelt I.

Avots: ME IV, 704

žļekstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, Dond., Grünw., Lems., Lipsthusen, Mahlup, Prl., Ruj., Saikava, Schibbenhof, Schnehpeln, Warkh., Wenden, žļekšêt Salis, žķe̦kšêt Lems., žļe̦kšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šļekstêt 1, schallnachahmendes Verbum, "žļakstêt" Grünw.; (durch einen engen Spalt) spritzen (intr.); vom Waten durch Kot, vom Gehen mit durchnässtem Schuhzeug gesagt (žļekstêt Dunika, Lennew., Stenden); schmatzen: ūdens pa pastalas purniem ārā spiežuoties žļe̦kst Schibbenhof. ūdens zābakuos žļe̦kš Lems. iet, ka žļe̦kst (žļekš Salis, žļe̦kšķ Siuxt) vien Lems., Lipsthusen, Pel., Warkh. u. a. ē̦d, ka žļe̦kst vien Lems. u. a. es ar nu lieku vaļā, ka plaukstas žļe̦kst vien Zobgala kal. 1910, S. 58. sit viens uotram ar ruoku pa galvu, ka žļe̦kst Sassm., Stenden.

Avots: ME IV, 817