pludurêt,
-ẽju Lis.;
pluduruôt, tr., intr.,
schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74.
putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889.
šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl.
pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135.
tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22.
Vgl. pluderêt II.Avots: ME III,
354