Paplašinātā meklēšana

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

‡ appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106

‡ applusnêt Vank., = applukt 3: applusnējušas drēbju malas.

Avots: EH I, 106

‡ atpluskât, rissig, struppig werden Stenden: šķindeļu jumts mē̦dz a.

Avots: EH I, 159

‡ nuopluscis Frauenb., = nùopluskis.

Avots: EH II, 77

‡ nùopluskât Jürg., = apvazât: n. drēbes. Refl. -tiês (s. ME. II, 832): gans gluži nuopluskājies Jürg.; die Kleidung durch unvorsichtiges Gehen mit Kot beschmutzen, im Kote schleifen U. (unter pluskāt).

Avots: EH II, 77

nùopluskâtiês, ablumpen, zerlumpt werden: staigā apkārt nuopluskājies kâ nabags.

Avots: ME II, 832

nùopluskis: auch Dunika, Rutzau; suņi ... izkāmējuši, nuopluskuši Jauns. Augšz. 151.

Avots: EH II, 77

nùopluskis, zerlumpt: nuopluskis zē̦ns. nuopluskusi meitene Naud. tie plukatas, nuopluskušie ganu zē̦ni.

Avots: ME II, 832

nùoplusnêt,

1) [sich ablösen (von der Haut), die Haut verlieren:
ruokas nuoplusnē Gold., Rönnenl; nuoplusnējusi piere Līg. Jē̦k. Vēr. II, 837;

[2) "nùoplîst" Kursiten, Ar., Vank.: nuoplusnējis cilvē̦ks, nuoplusnējusi māja;"pārklāties plusnām" Dickeln.]

Avots: ME II, 832

pluseres, Knoten-Boi U.

Avots: ME III, 358

pluska, pluskata Bergm. n. U.,

1) die Zotte
Irmelau n. U., der Fetzen, Pl. pluskas, Lumpen U. (li. plùskos "Haarzotten" PФB. LXV, 319): ve̦cajām drē: bēm piedurknes vienās pluskās (diegu gali atiruši) Dunika. kuo tu nāci, pluskataini, jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. tam zīmes nuoplēsa un saraustīja pluskās A. v. J. 1899, S. 18. pluskas bārzdele Vēr. II, 1304, ein dünner, zottiger Bart. -plusku pluskām, in lauter Fetzen, Zotten: nuošļukušie brunči plusku pluskām kuļājas ap kājām A. v. J: 1900, S. 1079;

2) comm., ein zerkodderter Mensch; ein Lump
U.: sauc dzīrās kruopļus, tizlus, pluskas Druva I, 413. grābiet tuos pluskas naguos! LP. IV, 3. Nebst plušķis I zu li. pláuzdinis apr. plauxdine "Federbett", mnd. vlūs(ch) "wolüges Schaifell", mhd. vlius od. vlies "Flies", schwed. dial. flur "zottiges Haar", mir. luascach "zottig" u. e., s. Bezzenberger BB. XII, 241, Fick Wrtb. III ⁴ , 255, Thurneysen IF. XIV, 128 f., Persson Beitc.239, 806 und 881, Walde Vrgl. Wrtb: II, 96, Vasmer, Studien zur alban. Wortf. I, 52.

Avots: ME III, 358

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pluskaraîns, s. pluskaîns.

Avots: ME III, 358

pluskât, -ãju,

1) zerkoddern
U.;

2) lumpicht einhergehen
Bergm: n. U.

Avots: ME III, 358

pluskata, s. pluska; pluskatu pluskatām iet, so gehen, dass das Kleidungsstück zwischen den Füssen und auf dem Boden schlottert Seew. n. U.

Avots: ME III, 358

pluskatainis, pluskutainis, f. -ne, ein Zottiger, Zerfetzter, Zerlumpter: kuo tu nāci, pluskataini (Var.: pluskutaini, pluškataini), jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. pluskutaini kazu veda BW. 18705 var.

Avots: ME III, 358

pluskataîns; s. pluskains.

Avots: ME III, 358

pluskutainis, s. pluskatainis.

Avots: ME III, 358

pluskutaîns; langes, ungekąmmtes Haar habend. Blieden n. Etn. IV, 166; s. auch pluskains.

Avots: ME III, 358

plusna "?" : pārklāties plusnām "nuoplusnêt" (von Kleidern und Menschen) Dickeln. Wohl zu plauskas.

Avots: ME III, 358

*plusnêt, zu erschliessen sus nuoplusnêt.

Avots: ME III, 358

sapluskât: sapluskātiem papīriem A. Upītis Sm. lapa 279.

Avots: EH XVI, 437

sapluskât(iês) Dond., Dunika, = sapluksnât.

Avots: ME II, 704

sapluskât(iês) Dond., Dunika, = sapluksnât.

Avots: ME II, 704

sapluskums "das Zerzaustsein": ārējs sapluskums pie matiem un apģē̦rba B. Vēstn.

Avots: ME II, 704

‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4. 75. Walde Wrtb. ² 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

grâbt, -bju, -bu (li. gróbti), tr.,

1) greifen, fassen, raffen, packen :
grāb, kuo nagi ne̦s, nimm, soviel du vermagst, was nicht angebunden ist. puisis gājis uz klēti zirgiem miltu grābt LP. VII, 144. negrāb dievam acīs! BR. 271. In Verbindung mit ruokā, in die Hand, naguos, in die Finger, drückt es die imperfektive Handlung aus, sagrābt dagegen die perfektive : ja kādi pretī nāks, tad tie tevi grābs ruokā Lautb. kur tik tuo sastapa, tur tuo grāba ruokā Dok. A. grābiet tuos pluskas naguos LP. IV, 3 ;

2) erhaschen, hernehmen :
kur tādu kustuoni e̦suot grābis LP. V, 208. kur viņš tuo naudu grābis VII, 482 ;

3) harken
in Kurl., Adiamünde, [Salis], in Livl. meist kasīt : sienu ;

4) gaisu, vēju grābt, aus der Luft greifen, nach dem Winde haschen, Eitles unternehmen :
dažs labs vēl grābj gaisu MWM. VIII, 566. [Nebst grabât, grabas, li. grabùs "fingerfertig" u. a. zu serb. grà`biti "greifen, raffen", ai. grābhá-ḥ "Handvoll", engl. grab "packen" u. a.]

Avots: ME I, 643, 644

izkribinât "ausplusern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 458

izpluôsît: i. matus, die Haare ausplusern Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausplusern").

Avots: EH I, 473

‡ ķemîgs,

1) "drukns, pabrangs": ja vāja sieviete apģērbj kuplus brunčus, tad tā iznāk ķemīga tik un tâ Bilskenshof;

2) "hastig (fr)essend"
Mesoten;

3) recht dickflüssig:
ķemīga zupa Behnen, Pankelhof.

Avots: EH I, 694

ķe̦n̂karaîns ^2,

1) voller Trauben, büschelig:
man zied ruozes ķe̦nkarainas BWp. 52, 2;

2) zottig, struppig:
ķe̦nkarainu tē̦va dē̦ļu iedzinuši nātrienā BW. 14419. ķe̦nkaraina

(Var.: pluskataina) dē̦ļu māte ievēlās nātrienā 23570. Jānis gāja visu gadu ķe̦nkarainu kumeliņu

32933.

Avots: ME II, 365

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene ² II, 441. žīds suņus lâdina ² Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436

[nùoņarbt Stenden, nùoņar̃buôtiês Mitau, = plusk%C3%A2ti%C3%AAs">nùopluskâtiês: staigā tādā nuoņarbušā jakā.]

Avots: ME II, 825

‡ nùoplūskât,

1) "den Staub vom Korn in der Tenne mit einem Sack abschlagen"
(aus einem Manuskript);

2) = ‡ plusk%C3%A2t">nuopluskât Grawendahl, Sessw.

Avots: EH II, 77

‡ nuôplušķis ² Dunika, Hasenp., Lieven-Bersen, Sessw., Zabeln, = pluskis">nùopluskis: n. suns. Für Sessw. wird dazu ein gen. nuopluskuša angegeben, während aus den übrigen Orten nur der nom. s. masc. g. bekannt sei.

Avots: EH II, 77

pagãtne, die Vergangenheit; gramm. das Praeteritum; nepabeigtā pagātne, das Imperfektum; pabeigtā pagātne, das Plusquamperfektum. [Pagātne, Name einer Wiese Lvv. I, 90.]

Avots: ME III, 29

pe̦nkulis, der Zottige: puisi, puisi, pe̦nkulīti (Var.: kankarīti, skarainīti, pluskataini, pinkainīti u. a.) BW. 20430, 6 var. Wohl zu piñka I.

Avots: ME III, 200

piemines (?), runde Wolfsmilch (euphorbia peplus) Fischer 238; wahrscheinlich fehlerhaft für pienenes.

Avots: ME III, 272

plaušîgs "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9. plaušķêt, = plaukšêt; Unsinn schwatzen (mit àu ² ) Golg., Saikava, Meiran, Kreuzb., Heidenfeld, Selsau; zu li. pliauškė´ti "klatschen, schlagen", poln. pluska "Geplätscher" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226.

Avots: ME III, 327, 328

II plauskas U., RKr. XII, 10, Mesoten, (mit aũ) Bauske, plàuskas ² Druw., Vīt., Kl., der Schinn, Schelfer: pret galvas izsitumiem un plauskām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Selb. n. Etn. IV, 52. sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. n. Etn. I, 66; plàuskas ² "zerquetschte Körner" Warkl. Wohl nebst pluzganas und plusnas zu serb. pljȕske "Ausschlag", an. flosa "Splitter, Abfall", norw. dial. flus, flusk, flustr "Splitter; Schinn, Schelfer" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 96 und Būga KSn. I, 302.

Avots: ME III, 327

ploska, comm., ein Abgelumpter, ein Lump: iet kâ ploska nuoplucis Dond. n. RKr. XVII, 47, Wandsen. tas tik ir tāds ploska nuo cilvē̦ka Dond.; jem., der seinen Anzug am Boden schleppend beschmutzt und zerreisst Salis, Zögenhof; vgl. pluska.

Avots: ME III, 352

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

I plūksnas, plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas ² Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361

pluškataînis, pluškutaînis, ein Zottiger Zerlumpter: kuo tu nāci, pluškataini (Var.: pluskataini. pluskutaini), jaunu meitu pulciņā 9 BW. 20430, 4 var. (aus Neuhausen). ai vilciņ, pluškutaini! 27075 var. (aus Zierau). plušk- wohl kontaminiert aus plušķ- (in plušķis) und plusk (in pluskatainis u. a.).

Avots: ME III, 359

pluškataîns, plus">plus`kutaîns U., zottig, verfilzt, zerlumpt; schmutzig U.: pluškatains, kankarains mans pirmais brūtgāniņš BW. 15629, pluškutainu dē̦lu māti suņi rēja nātrienā 23619,10 var.

Avots: ME III, 359

plušķêt (li. pluškẽti Lit. Mitt. I,134) Stari I, 342, -ẽju, plaudem, schwatzen, plappern Wessen. Zu li. pliauškiù "rede Unsinn", poln. pluskać "plätschern" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226; vgl. auch plukšêt.

Avots: ME III, 359

I plušķis,

1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;

2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene ² III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;

3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.

Avots: ME III, 359

plutka, = pluska">pluska Wid., = plukata Lös. n. Etn. IV, 166. Durch Metathese aus *pluk[a]ta?

Avots: ME III, 359

saglaũdît, saglaũst, tr., zurechtstreichen, -glätten: saglaudīt matus od. galvu, das Haar glattstreichen. matus saglaust ar ķemmi MWM. VIII, 613, viņa atbildēja saglaudīdama izpūrušuos matus Jaun. mežk. 147. sa glaust . . . matus, kas cenšas izraisīties nuo . . . lentītes Saul. III, 125. saglaud (Var.: sukā, ķemmē) savus kuplus matus! BW. 14132 var. saglaudīju gludu galvu 13250, 40. es galviņu saglaudīju 14085. saglaust bizes Libek Pūķis 29. saglaust ausis, die Ohren anschmiegen: ķēve . . . skrējusi ausis saglaudusi Upīte Medn. laiki. kas zâlē vai vientuļā birztalā gulē̦dams saglauž ausis Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 136. Refl. -tiês, sich glätten: kad uz labu, (sc.: bārzda) saglaudās, kad uz ļaunu, izceļas BW. 20130 var.

Avots: ME II, 626

‡ samparains "?": pluskataini, samparaini šuogad mūsu vedējiņi Tdz. 44160.

Avots: EH XVI, 432

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873

sknārbalĩtis, ein Zerlumpter: tu puisīti, sknārbalīt (Var.: skarainīti, kankarīti, pluskutaini u. a.), . .. visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 7 var.

Avots: ME II, 883

‡ šļūkas,

1) ein kleiner Schlitten, auf dem beim Transportieren eines Balkens dessen Toppende ruht
(mit ù ² ) Odensee: baļķiem, kam ragavas vienā un š. uotrā gala A. Upītis Ģertr. 352;

2) Äste, auf denen etwas geschleppt wird:
ņēma gaŗus, kuplus egļu zarus par šļūkām, lika ve̦lē̦nas tur virsū un vilka, šļūca un stiepa tās mežmalē Janš. Mežv. ļ. II, 368.

Avots: EH II, 647

spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - gš - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pīpis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?

Avots: ME III, 1011

tizls, lahm U.; gebrechlich U.; gelähmt Dr.; stotternd Bergm. n. U.: viņam ruokas un kājas tizlas Dr. sauc dzīrās kruoplus, tizlus Druva I, 413. - Subst. tizlums, die Lahmheit V. Dürfte zu li. tìžti "auftauen (vom Schnee); verweichlicht sein" bei Geitler Lit. Stud. 117 gehören (hierher auch tìžti "glitschig werden"); zur Bed. vgl. le. kusls: kust und auch die Ie. Nebenform tisls. Zur Wurzel von an. ƥīđr "aufgetaut" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 184)2

Avots: ME IV, 199

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis ² Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis ² Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610

vìrsmẽ̦rs, was ein bestimmtes Mass übertrifft, das Plus V.

Avots: ME IV, 613