paēst
paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,
1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;
2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. 2 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,
1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;
[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].
Avots: ME III, 25
1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;
2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. 2 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,
1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;
[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].
Avots: ME III, 25