prātnieks
pràtniẽks, Demin. verächtl. pràtniẽķelis,
1) ein Weiser, ein Philosoph:
nuogājis pie kāda prātnieka aprunāties LP. V, 138. nuoslē̦pumainie spē̦ki aiz˙vien muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451;
2) wer alles verstehen will, ein Überkluger;
3) ein Egoist
Bergm. n. U.
Avots: ME III, 380
1) ein Weiser, ein Philosoph:
nuogājis pie kāda prātnieka aprunāties LP. V, 138. nuoslē̦pumainie spē̦ki aiz˙vien muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451;
2) wer alles verstehen will, ein Überkluger;
3) ein Egoist
Bergm. n. U.
Avots: ME III, 380