Paplašinātā meklēšana

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19

atsperîgs, elastisch: priekšme̦ts Vēr. II, 77.

Avots: ME I, 194

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

čačeklis "priekšme̦ts, uz kuŗa uztin pinamas dzijas" Alk. - S.

Avots: ME I, 400

[III čurums,

1) ein nicht wasserdichter Gegenstand;
priekšme̦ts, trauks, kam ūdens... čur cauri Siliņ;

2) ein Mensch, der unnötigerweise alles weitererzählt
Siliņ.]

Avots: ME I, 423

ìetē̦rpums, die Einkleidung, Ausstattung: tikai te stāv nesaskaņā priekšme̦ts un ietē̦rpums RKr. IX, 41.

Avots: ME II, 81

kablis (li. kablỹs, Misthaken),

1) ein Haken, [eine Heftel
U.]; kāsis, priekšme̦ts ar nuoliektu galu, ar kuŗu var aizkabināt Illuxt n. A. XV, 2, 236;

2) = kaba 4, Frauenb., Wolm., Salis;

3) ein Schmähwort für einen langen Menschen
Ruhental.

Avots: ME II, 130

ke̦burs,

1): "žuburains priekšme̦ts"
Ermes, Salis, Zögenhof; "neliels žuburains kuoks"; ein Ast Lems., Serbig.; ‡

2) ein ungeschickter Mensch
Lems., Serbig.; ‡

3) etwas Verwickeltes (z. B. ein komplizierter Mechanismus)
Salis (ķe̦burs).

Avots: EH I, 692

ļura, ein durchnässter Gegenstand: ļura samircis priekšme̦ts, kas vairs tik ļuv Dobl. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576

maĩnîgs, veränderlich: cilvē̦ka prāts, laiks ir mainīgs; mainīga parādība Stari II, 290. bezgalīgi mainīgus veidus viens un tas pats priekšme̦ts var manās acīs pieņemt Plūd. vienumē̦r ir bijis ļaužu liktenis mainīgs Adam. bet arī Gaimas jēdziens ir mainīgs A. XVI, 536.

Avots: ME II, 550

nuovalks (unter nuovalka),

1): auch Bewershof, Fehteln; ‡

3) "nuovazāts priekšme̦ts (lamas vārds)" Dunika (nuõval˜ks); ‡

4) ein kränkliches, schwächliches Kind od. ein solches Haustier
Frauenb.: tādu nuovalku nede̦r audzināt; ‡

5) "niekdaris, palaidnis, nekrietns cilvē̦ks" (nuõvalˆks ² ) Rutzau.

Avots: EH II, 105

pìesitiêns, das einmalige Anklopfen, Anschlagen, der Anschlag: pēc trešā piesitiena atskrēja skamba, un nuo caurā bluķa gala izvēlās iegare̦ns, apaļš priekšme̦ts Ezeriņš Leijerkaste I, 229.

Avots: ME III, 289

prìekšme̦ts,

1) eine Art Netz beim Fischen im Bache
U.;

2) der Uegenstand
(eig. und fig.; seit Kronwald in dieser Bed. gebraucht); (mācāmais) priekšme̦ts, das (Lehr)fach.

Avots: ME III, 396

‡ ron̂ka ² Seyershof "re̦sns, sīksts priekšme̦ts (piem., pagale)": savērpis tādu ronku (dickes Garn).

Avots: EH II, 380

stagaris,

1): ein gewisser Fisch
Kolberg, Pabbasch;

3): stagars Seyershof "liels, neveikls cilvē̦ks; liels priekšme̦ts": lieli stagari ir tie ciguriņi izauguši. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indo-European 124.

Avots: EH II, 567

‡ stirkšis,

1) "priekšme̦ts, kas stirkš" (mit ir̃ ) Orellen; "ein hölzernes Gerät, das von Jägern zum Heraustreiben der Hasen aus einem Wald gebraucht wird"
(mit ir̃ ) Frauenb.;

2) ein sich leicht aufregender, ungeduldiger Mensch
(mit ir̃ ² ) Kolberg.

Avots: EH II, 581

strubiķis

1): "zē̦ns" ME. III. 1093 zu ersetzen durch "viņš"; ‡

3) "īss un strupjš cilvē̦ks vai priekšme̦ts" Lems.: tad nebij tik īsi brunči, tādi strubiķīši kâ tagad Salis.

Avots: EH II, 589

‡ stubiķis Lems. "īss un strupjš cilvē̦ks vai priekšme̦ts": tai mirtei nuogriêzti visi zari, - s. vien palicis.

Avots: EH II, 592

‡ truļaks Siuxt "kāds organismā iekļuvis lieks priekšme̦ts": ūka ir re̦sns, ciets t. pašās žaunās. nuo auguona iznāca tāds t., un auguons sāka dzīt.

Avots: EH II, 698

trùntuls ² Selsau "īss un re̦sns satīts priekšme̦ts": bē̦rns satīts kâ truntuls Druw. n. RKr. XVII, 83.

Avots: ME IV, 247

zaglis,

1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;

2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;

3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.

Avots: ME IV, 679

‡ žâklainis Meiran "starains kuoks vai cits kāds priekšme̦ts, kas atgādina tādu kuoku".

Avots: EH II, 817

žņaudzeklis,

1) "ar kuo žņaudz" (mit aû ) C., Saikava, Schwanb., Sessw., (mit aû ² ) Bauske, (žņaûdzē̦kls) Prl.; eine Schlinge Grawendahl, Stirniene,
(žņaûdze̦kls) Meiran: vērsim uzmauc žņaudze̦klu kaklā Meiran. sagrìezt žņaudzekli ap kaklu SDP. I, 11;

2) eine Art Drücken, Magendrücken
(mit aû) Trik., Wolmarshof, (mit aû ² ) Fockenhof, Luttr., (žņaûdze̦kls ² ) Gramsden, (žņaûdzẽklis ² [?]) Lems.;

3) "priekšme̦ts, kuŗu žņaudz" Grawendahl; wer Magendrücken hat (mit aû ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 823

zvakšinât,

1) zvakšinât Lennew., Trik., Schwanb., Wolmarshof, zvakšķinât AP., Bauske, Kokn., Schibbenhof, Sessw., Stockm., Vīt., fakt. zu zvakš(ķ)êt, = zvadzinât 1; zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, = žvadzināt ("tikai priekšme̦ts ir smagāks un radusies duobjāka skaņa"). zvakš(ķ)ināt saujā (makā) naudu. bē̦rni zvakšķina dažādas ruotaļu lietas Vīt. izkapti zvakšķināt ders.;

2) wiederholt einen dumpfen Schall (z. B. vom Fallen eines schweren Gegenstandes) verursachen (zvakšķinât) Nötk.

Avots: ME IV, 763